Absurds ar televīziju

© F64

Kultūras ministrija izstrādājot kādu jaunu mediju politiku Latvijai. Jācer, tas nebūs kārtējais Maldu Mildas sapņojums vai copy paste no internetā pieejamiem lekciju kursiem masu medijos Rīgas domes Dzanuškāna garā. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadu mediju politikas valstij nav – sekas televīziju jomā ir redzamas.

Kamēr Krievija nekaroja Ukrainā, bet Hruščova dāvana tautiešiem – Krima – gozējās fenomenāli zaglīgo Ukrainas politiķu rokās, kuri pamanījās par metāllūžņu cenu uzsist gaisā ķīniešiem pat savus aviācijas bāzes kuģus, Krievijas kanāli par Latviju varēja liet, kādus mēslus vien gribēja. Raidījumi, kas pēdējā gada laikā tā aizvainojuši politiķus, pēc ideoloģiskās virzības ir apmēram tādi paši kā pirms gadiem pieciem. Tie nav piedzīvojuši nekādu attīstību. Teju vai vienīgais jaunums, ko esmu pamanījis pēdējā laikā, ir nicinošā padomju laiku termina limitrofija reanimācija. Starp citu, krievu politoloģijas tēvs Cimburskis ir pat radījis īpašu limitrofu teoriju. Tikai, kuru gan tā interesē.

Nu mēs gribam par katru cenu cīnīties pret Krievijas ideoloģiju, tikai nezinām, kā. Ja padomju armijā bija teiciens, ka tanks idiota rokās ir tikai metāllūžņu kaudze, tad tagad līdzīgi ir ar sapni par jauno televīzijas kanālu. Te tiek runāts par kopīgu Baltijas valstu mediju krievu valodā, te par medijiem katrā valstī. Tagad vēl dzimusi ģeniāla ideja par kādu īpašo Latgales mediju krievu valodā. Ievērojiet, tas viss notiek pēc tam, kad gadu desmitiem mērdēta sabiedriskā televīzija. Tās ziņu dienests nespēj operatīvi aptvert pat Latvijas notikumus, nerunājot par iespēju strādāt tur, kur tam būtu jāstrādā patstāvīgi: Briselē, Berlīnē, Londonā, Parīzē, Maskavā. Tāda ideoloģiskā ieroča kā analītisko vai dokumentālo raidījumu veidošana sabiedriskajā kanālā galvenokārt vainagojusies vienīgi ar gadiem ilgo trīšanos ap Kas notiek Latvijā?, kas noslēdzās ar Dombura izspiešanu vispirms no LTV, tad arī no LNT ētera. Kāda nu te analītiskā žurnālistika, bez kuras ideoloģiskajā cīņā nu nekādi? Par to taču neviens pat netaisās naudu tērēt.

Vai kāds var paskaidrot, kā tad mēs ideoloģiski cīnīsimies pret Krieviju? Izveidosim superkanālu un raidīsim to pa visu Krieviju? Radīsim superkanālu tikai tam, lai iepriecinātu krievvalodīgo minoritāti? Kāda būs auditorija? Cik plaša? Ko rādīsim? Ko iegūsim?

Ko šajā kanālā vajadzētu rādīt, lai to kāds gribētu skatīties? Te varētu ieteikt Jūrmalā atjaunot un filmēt Jauno vilni, visus no turienes aizgājušos humora festivālus ar melnajā sarakstā neiekļauto krievu zvaigžņu piedalīšanos, uzņemt seriālu Interni un Ņaņa un raidījumu Zvannij užen, Pustj govorjat un Vojennaja taina Baltijas versiju. Tas taču ir tas saldais auglis, kura analogus nepiedāvā neviena Latvijas televīzija. Krievijas kanāli piesaista ne vien Latvijas krieviski runājošo, bet arī latviešu skatītāju auditoriju ne jau ar ideoloģiju, bet saturu.

Iztērēsim tagad naudu, uztaisīsim kanālu, kuru visiem metīs pakaļ, bet nevienam nevajadzēs pat par velti. Un kas tālāk? Vai Krievijas ideoloģijas spiediens no tā samazināsies?

Visjokainākais man šķiet plāns par īpašā Latgales kanāla izveidi krievu valodā. Ģeniāli! Ceru, projekta autorus pamanīs Putina kungs un piešķirs viņiem Krievijas augstākos apbalvojumus. Vai tiešām kāds domā – raidīsim Latgalei Eiropas ideoloģiju krievu valodā, un pierobeža uzplauks. Nu varbūt tad rusificējam arī skolas un pašvaldību sfēru? Lai plaukst!

Pievērst skatītāju Latvijas kanāliem var tikai ar saturu. Nedomāju, ka mūsu valstī milzu reitingus var sasniegt ar kultūru, dievkalpojumu translācijām, TV veikaliem, bērnu raidījumiem vai garlaicīgiem runājošo galvu raidījumiem, kuru kvalitatīvai veidošanai nepietiek resursu. Saturs normālam patērētājam – tie ir interesanti seriāli, izklaides šovi, humora raidījumi, oriģinālas ziņas, kuras pēc tam citē citi mediji. Ja kāds grib, lai tādu kanālu skatītos, tam ir jābūt pieejamam ar brīvu konkurētspējīgu saturu. Tad varbūt pēc gadiem pieciem kundzīte pierobežā sapratīs, ka viņa dzīvo nevis tajā valstī, kuras prezidents ir Lukašenko, bet Latvijā. Tas, vai viņa Latvijas prezidentu mīlēs, būs atkarīgs ne jau no televīzijas, bet gan no pensijas lieluma un iespējām šo pensiju iztērēt, jo pierobežu var nostiprināt nevis ar bildīti televizorā, bet gan ar reālo ainu dabā. Ja bilde rādīs, ka dzīve Latvijā ir krietni labāka, tad neviena ideoloģija šo pārliecību mainīt nespēs.