Starp deportācijām un Lieldienām

© F64

Lieldienu komentārā piestāvētu rakstīt par garīgām lietām un cerību uz grēku izpirkšanu. Dzīve tomēr nav sprediķis baznīcā. Ilgāk par pāris stundām dievkalpojumā cilvēks nav spējīgs ne nožēlot, ne lūgt, ne piedot vai domāt par mainīšanos uz labu. Savāda ir šī marta nedēļa – terora akti Briselē, Lielā piektdiena, sēru karogu rotāta, pieminēs deportācijas. Tad nāks Lieldienas ar baznīcu zvaniem, šūpolēm un olu krāsošanu. Ko īsti šādā reizē darīt – svinēt, klusi sērojot, vai sērot, klusi svinot?

Kristiešiem svarīgajā Lieldienu nedēļā Briselē notika baisas lietas. Reakcija uz tām tiešām izšķirs, kāda būs Eiropas nākotne un vai tiesa ir tiem asiņainā islāma ideologiem, kas ciniski apgalvo – Eiropa ir kļuvusi tik tizla, ka pati sevi nevar aizstāvēt? Vai nu pēc Briselē sarīkotajiem sprādzieniem Eiropa būs pietiekami stipra, lai beigtu auklēties ar islāma fundamentālistiem, vai arī šādi pazemojumi tiešām ir Eiropas beigu sākums.

Dažas dienas pirms sprādzieniem Parīzes terora aktu rīkotāju barvedi Salahu Abdeslamu Briseles policisti nevis nošāva, kā tas līdz šim parasti noticis pretterorisma operācijās pret pērnā decembra traģēdijas vaininiekiem, bet gan arestēja, sniedza nabadziņam pirmo medicīnisko palīdzību un izdeva Francijai. Izskatās, ar šo arestu Eiropa sev uz kakla ir dabūjusi vēl vienu Andersa BēringaBreivīka šovu. Arī šis maniaks pirms Lieldienām kļuva par pasaules mediju zvaigzni. Pēdējās smadzeņu paliekas zaudējušie interneta portāla redaktori ar baudu tiražēja slepkavas bildi kopā ar stāstu, kā viņš tiesā esot salutējis nacistu sveicienā. Tā tiešām bija globāli svarīga vēsts visas civilizētās pasaules mērogā! Breivīka iznešanos vērojot, rodas jautājums, vai arī arestētā Abdeslama personā esam ieguvuši kārtējo aktieri – asiņainā islāma mocekli –, kurš tagad gadiem dīžāsies globālo mediju telpā, zinot savas tiesības un arī to, ka vairāk par mūža ieslodzījumu viņam par sprādzieniem nedraud, ņirgājoties gan par tiem, kas viņu arestējuši, gan par tiem, kuru asinis viņš izlējis. Katrā ziņā teroristu vadonis, tik tikko atkopies no ievainojuma kājā, jau sāka izrādīt pirmās šovmeņa pazīmes – viņa advokāts uzstājas visnotaļ mērķtiecīgi.

Gan Breivīka, gan Abdeslama gadījums Lieldienu nedēļā liek uzdot neērtu jautājumu – vai nāves soda atcelšana bija tik pamatota, kā tas reiz šķita dažām eksaltētām kundzītēm. Ja nemaldos, mūsu valstī pēdējais nāves sods tika izpildīts 1996. gada 26. janvārī. Vai dzīve ir palikusi labāka tāpēc, ka par savu nodokļu naudu uzturam pie dzīvības Gulbenes maniaku, večiņu slepkavu un vēl virkni garīgu nezvēru, kuriem taču esot cilvēka tiesības dzīvot – atšķirībā no viņu upuriem, starp citu. No nāvessoda baiļu nav, līdz ar to nav nekā, kas attur no vājprātīgām rīcībām. Latvijas vēsture 20. gadsimtā ir pilna ar šādiem gadījumu piemēriem. Turklāt laikam jau tā ir pasaules kārtības daļa, ka ļaundari parasti paliek nesodīti.

Cik tad, piemēram, neraugoties uz lielo un politiski dižmanīgo izrādīšanos nu jau vairāk nekā divdesmit gadu garumā, ir bijis reālu tiesas prāvu pret personām, kas īstenojušas genocīdu 25. martā un visos pārējos melnajos datumus. Nē, daži drebelīgi vecuma demencē iestiguši sirmgalvji uz tiesas sola jau nonāca gan, bet kur tad viņu iztapīgie izpalīgi – izsūtāmo sarakstu lokālie veidotāji, bezsaimnieka mantas savācēji un tamlīdzīgi šestjorkas, kas tepat kaut kur blakus savas vecumdienas netraucēti vadīja un vada?

Pirms kāda gada klausījos eksperta stāstu par situāciju ar mēbelēm pēckara Rīgā. Mēbeļu rūpniecība bija pilnībā iznīkusi, visi meistari – izšķaidīti, kur nu kurais – krituši frontēs, nomērdēti Sibīrijā, aizdzīti trimdā. Tajā pašā laikā komisijas veikali pilni ar elegantām lietām no izsūtīto un nokauto rīdzinieku dzīvokļiem. Pērc, cik vēlies, ja vien spēj sadzīvot ar domu par to, kas noticis ar šo mantu iepriekšējiem saimniekiem. Šo Lieldienu gaidās tādas problēmas nepastāv. Cilvēki, kas spiesti doties ekonomiskajā trimdā, mantas vienkārši izmet atkritumos. Tagad nevienu jau sen vairs nešauj, bet tajā pašā laikā kabinetos ciniski kaļ plānus par kadastrālās vērtības celšanu. Kālab pūlēties, ja paši aizbrauc?



Svarīgākais