Tas tomēr ir apbrīnojami, cik ātri jaunais gads spēj uzņemt tempu. Visi šie dzejnieku izdomātie salīdzinājumi ar laika ratu, kurš griežoties aizvien ātrāk, tāda sīka vienība vien ir salīdzinājumā ar mūsu dzīves reālajām ainiņām. Nupat vēl gaisā svecīšu smarža virmoja un bija iespēja pašiem himnas vārdus atcerēties, bet te, skat, pirmā gada nedēļa jau nebūtībā aiztraukusies. Jā, parasti šis brīdis ir krietni vien klusāks par visām formālajām adventa padarīšanām, kas pa lielam atgādina tādas pupu mizas ar skuju vainadziņiem un neapdomīgu svecīšu svilināšanu, nevis mierpilnu iedziļināšanos sevī, uz ko mūs ne bez pamata aicina baznīcas tēvi. Šogad nekā! Miera nebija ne mirkli.
Gada pirmo jampadraci kultūrā sacēla visuresošie žurnālisti. Kāds "nekrietnelis" bija izokšķerējis to, ka Latvijas Nacionālā opera, saskatījusies realitātes šova Mēs ar starptautiskajiem aizdevējiem visu sarunājām paradumus melot, ka ausis kust, un aizslepenot (tas nu gan ir latviski labskanīgs vārdiņš – īstens bračka krievu zasekreķitj ) visu, kas sasolīts un parakstīts, nolēma padarīt par slepenām honorāru summas, kas maksājamas dažām labam viesmāksliniekam. Tad nu brēka gāja vaļā.
Protama lieta, ka viesmāksliniekiem jāmaksā vairāk un tas izraisa vietējo greizsirdību, protama lieta, ka opera saņem valsts dotāciju. Tomēr visu šo sāgu caurvij tāda kā viegla skaudības un nekompetences smaciņa. Nu nav pasaulē pieņemts izpaust mākslinieku honorārus! Varbūt vien Holivudas filmu industrija šajā ziņā ir izņēmums. Arī bērnišķīgās runas par iespējamo korupciju... Teiksim tā, vienā Dienvidu tilta balstā iespējams ir iegāzta lielāka summa, nekā visas operas gada dotācija. Arī šīs allažīgās rūpes par nodokļu maksātāju maciņiem ir maķenīt greizas – nodokļos un citās izmaksās valsts no operas un lielajiem teātriem dabū apmēram atpakaļ to pašu, cik iegulda dotācijās. Tas jau sen ir pierādīts. Nu ko jūs gribējāt, lai mākslinieki, kas saņem honorārus ar krietnām nullēm par vienu iznācienu, pie mums uzstātos par saņurcītu piečuku? Lai viņi šurp nebrauktu? Lai dotāciju nebūtu, bet cenas uz LNO izrādēm pielīdzinātos allaž piesauktajai Ņujorkas Metropolitēna operai? 31. janvārī mūsu zvaigzne Maija Kovaļevska tur dziedās Bohēmā – kādas biļetītes vēlaties – Orchestra premium par 310 dolāriem vai Center Parterre Premium par 420 dolāriem? Vai varat to atļauties? Pirms ierakstāt savos komentāros, ka jums to operu nafig nevajag, atcerieties – ar stulbumu nelielās.
Es saprotu, ka viena sabiedrības daļa mums ir kautrīga un tāpēc kaunas uzvilkt T–kreklu ar uzrakstu «Es nīstu kultūru». Bet būtu laiks! Nu kas tur ko lauzties? Atriebties par skolas gadu učeņu pāridarījumiem literatūras un mūzikas stundās tā, kā to māk īsti vīri. Vai nav vilinoši? Zīmīgi, jau kuro reizi vērojami šie uzbraucieni kultūrai, kas būtībā ir klasisks sabiedrisko attiecību gājiens politiķu atmazgāšanai – lai novērstu uzmanību no reālajām ziepēm, uzpūšam ziloni no mazas mušiņas. Skaidrs, ka gada pirmajā nedēļā, kad benzīna cenas ir tik komfortablas, kad tauta sāk atskārst jauno nodokļu likmju nesalīdzināmās priekšrocības, kad ledus gabals – lēnīgā Igaunija ar ieviestu Eiro un fantastiski zemām cenām salīdzinājumā ar Latviju – ir neglābjami attālinājies no allaž pārgudrās Dzintarzemes krastiem, vajag atrast kādu grēkāzi no malas, lai pašiem pa muti nesadotu.
Nedēļas lielākais prieciņš tomēr nav operas jandāliņš, bet gan daiļrunīgais fakts, ka visu grūto darbu izdarījušais Repšes kungs par īpašiem nopelniem valsts labā beidzot ir ticis pie revolvera. Kā lai te neatceras klasisko literatūru un veco goda vīru – veikalnieku Moreli no Grāfa Monte Kristo. Interesanti, vai uz skatuves parādīsies arī noslēpumainais anglis – Tomsona un Frenča pilnvarnieks?