Sabraukti ezīši un citi nacionālo īpatnību smalkumi

Pasakiet gan vēl, ka Augstākais nemīl Latvijas valdību. Brīdī, kad tā vien šķita, ka tautas sašutuma vilnis tūdaļ, tūdaļ to noskalos, gluži kā deus ex machina parādījās vispirms eirokomisārs Almunja, tad lieliskais Mazsalacas meteorīts. Tad atklājās, ka Latvijas cosa nostra vadot divu teātru direktori, pēc tam izcēlās lielisks skandāls Bērnu slimnīcā...

Tas taču nekas, ka likmes salīdzinājumā ar Parex banku, starptautiskajiem aizdevumiem un Rīgas tiltiem tāda sīknauda vien ir. Skaļa un, galvenais, emocionāla trobele ir lielisks fons, lai klusi pieņemtu budžetu. Tas, ka pirmajā janvārī tauta pamodīsies vēl nekomfortablākos apstākļos kā līdz šim, būs pēc tam. Galvenais, tagad visas domas ir aizņemtas un pat jau desmito gadu streikot draudošie skolotāji nestreikos.

Varētu jau nospļauties par notiekošo, uzlīst kādā kultūras melnkoka tornī un gaidīt tur, līdz dubļi un šļakatas norimstas. Tomēr, jo dziļāk mežā, jo vairāk saproti – komfortabla pasēdēšana iekš kultūras ir teju vai izbeigusies, liesie bezmaksas pīrāgi izdalīti un eksistenciālās rūpes par rītdienu uzglūn arī šeit. Bet rūpes ir tādas, ka, piemēram, par tiem honorāriem, ko patlaban maksā Latvijas grāmatizdevēji, romānus turpmāk rakstīs vien grafomāni un skribenti. Jo saņemt dažus simtus latu par vairāku gadu darbu un skatīties, kā grāmatu cenas sasniegušas jau divciparu skaitli... nu, piedodiet, tas neatmaksājas. Arī par situāciju kopumā runājot, nu ļoti jau neveiksmīgi kultūrai notikusi sensacionāli agresīvā un neadekvāti skaļā pozicionēšanās medijos saistībā ar teātru direktorgeitu. Kā tu tagad lai cīnies par, piemēram, Daugavpils teātra pastāvēšanu, ja arī tur iespējams, kāda tehniskā personāla melnā avs, nedod dievs, kādu tualetes papīra rullīti nočiepusi! Un tā tālāk, un tā joprojām. Ja kāds gribēja likt kultūrai izskatīties vainīgai – viņam tas ir izdevies. Stulba būšana!

Tādā šļauganā gaisotnē norisinās arī kultūras dzīve Latvijā. Uz operas skatuves ciest sācis Verters, uzjundot suicidālās noskaņas sabiedrībā. Kā sveiciens 18. novembrī Nacionālajā teātrī šodien startēs Vilis Lācis – perfekts paņēmiens, kā likt runāt par teātri. Ja pieminam grāmatu tirgu, to šonedēļ sācis iekarot Dens Brauns. Un patiesībā tas nemaz nav slikti, jo iedomājieties vien – septembrī ASV izdotais romāns Zudušais simbols novembrī jau lasāms latviski. Lielās līnijās šis notikums patiesībā nes divas vēstis. Tā pirmā, diezgan paskarba, teic – pasaulē kultūras vērtību ir tik daudz, ka tās var noskalot latviešu kultūru dažu mēnešu laikā. Tā otrā mudina – nu sāciet reiz darboties pēc noteikumiem, kuri valda mūsdienu pasaulē. Un te nu nevajadzētu cerēt, ka latviešu kultūra spēs izsisties saulītē bez īpaša valsts atbalsta. Lai tā tiešām izķepurotos, pienācis īstais brīdis kardināli reformēt Latvijas kultūrpolitiku. Šis būtībā ir izdzīvošanas jautājums, bet neticu, ka to kāds vēlēsies risināt. Jo ir taču daudz vienkāršāk no vienas kastītes otrā stumdīt muzeju apvienības, reformēt mūzikas un mākslas skolas un kultūras izdevumus apcērtot, griežot un amputējot. Krietni vien vieglāk, nekā panākt, piemēram, lai latviešu autoru gleznas Sotheby`s pirktu par summām, kurās ierakstāmi vismaz seši cipari.

Ja jau piesaucu reformas, tad, atzīšos, tomēr ir grūti saprast, kur dzīvojam, ja mītam valstī, kurā lai uzceltu vienu bibliotēku, līdzekļu trūkuma dēļ tiek aizslēgtas citas. Ja runājam par zināšanu sabiedrību, bet attīstības prognozēs līdz 2015. gadam cilvēkiem ar augstāko izglītību tiek paredzēta drūma nākotne. Un ļaunākais ir tas, ka ļaudis, kurus esam deleģējuši sevi vadīt, nevar nosaukt nevienu mērķi, nevienu ambiciozu izaicinājumu. Šķēles kungs šonedēļ tā smuki izteicās par tiem sabrauktajiem ezīšiem. Tādi nu reiz mēs tiešām izskatāmies. Un tāda ir arī attieksme pret mums.

Svarīgākais