Kad solījumi tiks līdz darbiem?
Pēc Krievijas embargo noteiktām preču kategorijām Latvijā daudz sāka runāt par vietējo ražotāju atbalstu publiskajos un personiskajos iepirkumos. Cik reāli to izdarīt?
Personiskajos iepirkumos allaž labākais stimuls ir cenas un kvalitātes attiecība, bet uz esošās patriotiskās pacilātības nots papildu stimulu dod informācija. Pārtikas veikalā arvien biežāk dzirdamas sarunas – pērkam Latvijas preci! Ja uz iepakojuma normāla izmēra burtiem skaidri izlasāms, ka prece ražota (ne tikai iepakota) Latvijā, pie plauktiem redzamas norādes – brīnišķīgi, var samaksāt arī nedaudz dārgāk. Kas var. Vēsture gan rāda, ka šāda mobilizēšanās parasti ir īslaicīga, līdzīgi kā Maxima veikalu boikotēšana pēc Zolitūdes traģēdijas.
Lai tāpat nenotiktu ar publiskajiem iepirkumiem, vietējo produktu iegādes paplašināšanai vajadzīgs juridisks un ilgtermiņā motivējošs rāmis. Pirmajam politiķi ķērušies klāt, bet bez otrā līdzdalības varētu sanākt – «gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr».
Finanšu ministrija cerības liek uz zaļo iepirkumu un izstrādājusi instrukciju tā prasību piemērošanai, turklāt Saeima ceturtdien steidzīgi lēma par attiecīgiem Publisko iepirkumu likuma grozījumiem. Veca plate jaunās skaņās. Jau tagad to var izmantot, bet tas tiek darīts reti – nepilnos 4% iepirkumu. Vēl bēdīgāki ir skaitļi, kas kliedz: vietējo ražotāju pārstāvniecība pārtikas publiskajos iepirkumos ir vien ap 2%! Pozitīva ir tikai lielā vēlme iegādāties vietējo pārtiku – Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra aptaujā šādu gatavību paudušas 91% pašvaldību.
Vēlēšanās ir, bet acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar varēšanu. Vairākumā gadījumu joprojām noteicošais kritērijs ir daudz kritizētās zemākās cenas princips. Izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu bieži liedz iestādes budžets vai iedzīvotāju maksāt(ne)spēja. Nabadzības mazināšana mums joprojām uz papīra, un, tāpat kā personiskajā patēriņā, nabags dara, kā var, bagāts – kā grib. Neaizmirsīsim, ka bērnudārzos par ēdināšanu, tostarp pilno PVN pārtikai, maksā vecāki, arī skolās valsts pusdienas apmaksā tikai 1.–3. klašu skolēniem. Tādējādi, pašvaldībām samaksājot dārgāk iepirkumā, sadārdzinājumu segs izglītojamo vecāki.
Vēl viens politiķu padoms – iepirkumu sadalīt vairākās lotēs, kas ļautu atsevišķi iepirkt vietējos dārzeņus vai piena produktus bez rīsiem, ko Latvijā neaudzē. Arī to jau tagad likums ļauj, bet pasūtītāji maz praktizē, jo tas nozīmē lielāku ķēpu un lielākoties arī dārgāku kopējo iepirkumus. Arī paši vietējie ražotāji nav naski uz kooperēšanos, lai spētu nodrošināt pasūtījumu vai piedāvājumu padarītu konkurētspējīgāku. Tāpēc, stutējot vietējos, vienlaikus jāuzmanās, lai neiebrauktu otrā grāvī un vietējie, ieguvuši atbalstu, neieslīgtu pašapmierinātībā, neuzskrūvētu cenas vai nesāktu nevērīgi izturēties pret kvalitāti.
Pāris pašvaldību amatpersonas jau kritizējušas, ka jaunās iepirkumu regulas ir vien priekšvēlēšanu runas un vēlmes. Valdības aicinājumi varētu kļūt ticamāki, kad tiks ieviesti kaut kādi kompensējoši un motivējoši mehānismi dārgāka (saimnieciski izdevīgākā, kvalitatīvākā, zaļākā, «vietējākā» vai sociāli atbildīgākā) iepirkuma veikšanai, vienkāršota iepirkuma dokumentācija, lai uzņēmumiem nebūtu jāalgo dārgi juristi pieteikuma sagatavošanai, veikta nopietna iepirkuma veicēju apmācība, nodrošināta palīdzība tiesvedībā un izskausta korupcija publiskajos iepirkumos. Kamēr tā nav, iespējams, labāk darbojas stils, kādu īsteno Rīgas mērs Nils Ušakovs. Viņš vienkārši «devis vadības uzdevumu» pašvaldības izglītības iestādēm bērnu ēdināšanā prioritāri izmantot Latvijā ražotus produktus, – tas tikšot izvirzīts kā viens no līgumu pamatnosacījumiem. Varbūt Latvijā efektīvāk darbojas varas vertikāle?