Nepiekrītu politiķu un politisko procesu komentētāju teiktajam, ka mūsu partiju sistēma stabilizējas, jo vēlētāji lielākoties balso par Saeimā jau esošajām partijām.
Tā varētu uzskatīt, ja partijas pulcētu savās rindās biedru tūkstošus, desmitus tūkstošu, ja tās būtu patiesi tautas partijas, nevis nelielas interešu grupiņas. Partijām joprojām ir zema sabiedrības uzticēšanās, daudziem kauns stāties partijā, tāpēc bieža parādība ir startēšana pašvaldību vēlēšanās listē, nestājoties partijā. Vēlēšanās līdz pēdējam brīdim daudzi nezina, par ko balsos vai kaunas to atklāt, un nobalso par, viņuprāt, mazāko ļaunumu vai neaiziet uz vēlēšanām vispār. Partijās neredz arī kvalitatīvas izmaiņas, kas mainītu cilvēku domas par partijā būšanu. Tāpēc nevar runāt par partiju sistēmas stabilizāciju.
Var jau būt, ka Einara Repšes un Valda Zatlera politisko komētu bēdīgais gals radījis daudziem mieles un laupījis cerību mainīt politisko eliti (kādas Latvijā šā vārda labākajā nozīmē nemaz nav) un kultūru, tāpēc pārapstiprināta vecā koalīcija. Bet drīzāk tas izdevies tādēļ, ka nebija pārliecinošas alternatīvas – autoritatīvs, spēcīgs līderis ar labu komandu un kampaņu. Inguna Sudraba no Valsts kontroles augstumiem politikas peļķē iekrita tāpat kā Repše no Latvijas Bankas, tomēr spēja iekļūt Saeimā. Reģionu apvienībi jau labi nostartēja pašvaldību vēlēšanās, bet pirmajam startam Saeimas vēlēšanās muskuļu vēl pamaz. Tomēr – divu jaunu partiju ienākšana Saeimā un zemā vēlēšanu aktivitāte, neraugoties uz «mobilizācijas pavēsti», rāda, ka pārmaiņu gaidu liesmiņa nav apdzisusi.
Jēdzīgu partiju mazskaitlīgums vai drīzāk spēcīgas opozīcijas vai varas alternatīvas trūkums nav nekas labs esošajā Latvijas politiskajā (bez)kultūrā. Tas rada varas partiju visatļautību, nesodāmības sajūtu un nekaunību. Pāris piemēri. Vienotība aplinkus ceļā tomēr tika pie kārotās Satiksmes ministrijas un arī Pasažieru vilcienā, tāpat kā Rīgas brīvostā, iecēla savu «visprofesionālāko» caurkritušo politiķu un sev pietuvināto valdi, kuras vadītājam Artim Birkmanim paralēli maksāta prāva alga arī par skaitīšanos Latvijas Gaisa satiksmes valdes padomdevēja statusā – pāris tūkstoši eiro mēnesī. Uzņēmuma galvenais uzdevums – vilcienu iepirkuma sakārtošana ar blīkšķi izgāzās, bet tas netraucēja partijas ģenerālsekretāram Artim Kamparam nesarkstot apgalvot, ka ministrs Anrijs Matīss «daudzos jautājumos spējis virzīties uz priekšu», tāpēc viņam jāpaliek amatā! Ciets arguments! Paša Kampara tumbočkas naudas lietā KNAB neredz nekādas problēmas, Vienotības premjers tik’ stumj atpakaļ KNAB priekšnieka atbrīvoto vietnieci Jutu Strīķi amatā, informācija par politisko konkurentu iespējamajām veiktajām nelikumībām vai kratīšanas parādās īsi pirms vēlēšanām. Skandālam ap bankas Citadele pārdošanu par sviestmaizi pēc vēlēšanām neviens gailis pakaļ nedzied. Rodas sajūta, ka Dzintara Zaķa balsu pirkšanas epopejas iznākums būs atkarīgs nevis no objektīvas izmeklēšanas, bet no tā, kurš grupējums uzvarēs Vienotības iekšējos cīniņos. Ievēlētu deputātu Intu Dālderi Vienotības spice cer aizfīrēt uz Briseli, uzpirkt par labi atalgotu amatu Valda Dombrovska birojā, lai tikai atbrīvotos vieta Saeimā Vienotības līderei Solvitai Āboltiņai, savās «profesionāļu» rotāciju shēmās paceļoties jau līdz Eiropas Komisijas līmenim. Veselības nozare nolaista līdz kliņķim – vai nākamā būs izglītība? Ministre, kas var atļauties nicīgi izteikties par pensionāriem, kas pensiju pelnījuši padomju gados, ziedotāju aplaimošana ar valsts iepirkumiem, dārgi ierēdņu izklaides – semināri, gadžeti par valsts naudu, priekšvēlēšanu reklāmu limita apiešana... Lai ar’ kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri.
Tāpēc labi, ka parādās vismaz varas alternatīvas aizmetņi, kuriem gan vēl jāpieaug, cerams, ka opozīcija elpos pakausī. Saskaņas centrs gan daudz runāja un kritizēja, bet tās lāsti debesīs nekāpa, jo tā netika uzskatīta par varas alternatīvu. Par šādu domu Valdis Zatlers dārgi samaksāja.
Kamēr ir šādas varu monopolizējošas, bet sabiedrībā stingri nesakņojušās partijas, nepiekritīšu, ka ir labi, ka mums Saeimā ievēl mazu skaitu partiju. Tāpat kā sludinātajai varas pēctecības vitālai nepieciešamībai.