Quo vadis, ZZS? Par subsīdijām vai politiku?

Konkurence uz partiju vadību vienmēr ir veselīga un liek esošajai vadībai strādāt labāk nekā tad, ja neviens neelpo pakausī un var atļauties ripot pēc inerces. Cita lieta, ja cīņā tiek izmantotas netīras metodes, vērptas intrigas, notiek šķelšanās. Jo vairāk, ja šādi procesi notiek labējā flangā, kur valda sīva konkurence un allaž atradīsies kādi, kas tos izmantos savās interesēs. Vai tieši tas draud varas zenītā esošajai Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) ar tās sastāvā esošo Latvijas Zemnieku partiju (LZS) vai ir tikai simboliska konkurence demokrātijas imitēšanai ar iepriekš zināmu iznākumu?

Ilggadējajam LZS vadītājam Augustam Brigmanim konkurenci sastādīt pieteicies zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kurš tikai pēc laba ministrēšanas laika iestājās LZS rindās un 2015. gadā jau tika ievēlēts par Brigmaņa pirmo vietnieku partijas valdē. Dūklavu LZS vadītāja amatam izvirzījusi gan tikai Vidzemes nodaļa, turklāt uzvara gūta ar nelielu biedru pārsvaru - 31:28. Brigmani atbalsta Rīgas, Zemgales, Kurzemes un Latgales nodaļas. Bet vai viss tiešām pēc nepilnām divām nedēļām un vēl laikā līdz partijas kongresam būs tik gludi un paredzami?

Aģitācijā par Dūklavu laista smagā artilērija ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi (LOSP) priekšgalā. Šai organizācijai ir ciešas attiecības ar Zemkopības ministriju (ZM), kura ir gan tās sociālais partneris un padomdevējs, gan vienlaikus saņem no ministrijas prāvus līdzekļus, daļu no kuriem tālāk sadala tās sastāvā esošajām biedrībām. Daudzi LOSP biedri ir arī LZS biedri, kuri gūst finansiāli labumu no ZM vai pastarpināti caur LOSP, vai arī gūst labumu caur to interešu aizstāvību. Arī ministrs jūtas stabilāk, ja viņu atbalsta nozares lielākās nevalstiskās organizācijas. Publiski raidījumam Nekā personīga Dūklavu kā partijas vadītāja kandidātu slavējis LOSP valdes loceklis Guntis Vilnītis, sakot, ka zemnieki ir gandarīti par to, kā Dūklavs vada ministriju, spēj panākt zemniekiem labvēlīgus finanšu risinājumus, lai zemniekošana būtu rentabla. Tā ir atzinība viņam kā zemkopības ministram, bet valdošās partijas un valdības vadīšana, ko, iespējams, Dūklavs iekārotu kā nākamo posteni, ir kas vairāk. Par LZS vadību publiski nav izteicies LOSP vadītājs Edgars Treibergs, kurš, iespējams, ir galvenais putras vārītājs. Treibergs iepriekšējos gadus aktīvi ziedojis LZS, bet pēc pēdējā 1000 eiro ziedojuma LZS un 5000 eiro ZZS 2014. - vēlēšanu - gadā viņa dāsnums apsīcis. Iespējams, ka rūpēs par savu finansiālo stāvokli, daļa līdzšinējo Brigmaņa atbalstītāju varētu nobalsot par Dūklavu, jo - ko gan viņiem var piedāvāt Brigmanis? Viņa labā peldēšana politiskajos procesos un līdz šim samērā veiksmīgā pretrunu nogludināšana un partijas vienotības nodrošināšana nav tik taustāma un izmērāma.

Partiju, tostarp pašas LZS, vēsture gan māca novērtēt šo prasmi un padomāt, pie kā noved partiju šķelšanās. Labi zināms, kas notika pēc tam, kas izvērsās šķelšanās, intrigas un to izpausmes cīņā par partijas vadību LSDSP, Jaunajā partijā, Vienotībā un citās. Arī pašas LZS vēsture ir gana pamācoša. Uz 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā LZS, kas lepojās ar seno vēsturi, devās sašķelta, iebilstot pret virkni bezpartijisko kandidātu, atšķēlās daļa biedru, izveidojot Latviešu zemnieku savienību. Arī 12 ievēlēto deputātu frakcija nebija vienota un kā koalīcijas partneris svārstījās starp liberālo Latvijas ceļa politiku un opozīcijā esošajiem nacionāļiem. Uz 6. Saeimu LZS piesaistīja Kristīgo demokrātu savienību un Latgales Demokrātisko partiju, bet šāds steidzīgs lēmums vēlētājus neuzrunāja - no LZS Saeimā tika vien trīs deputāti. Iekšējās nesaskaņas turpinājās dažādās frontēs, un, neraugoties uz spēcīgu un pazīstamu kandidātu startēšanu uz 7. Saeimu (Eduards Pāvuls, Imants Skrastiņš, Pauls Putniņš, Ojārs Spārītis, Ramona Umblija, Inesis Boķis, Andris Rāviņš u.c.), LZS palika aiz borta. Neilgi pirms tam sākās kašķi par partijas vadību, kā rezultātā kā kompromisa figūra tika akceptēts Laimonis Strujevičs. Iekšējo nesaskaņu dēļ ietekmīgā partija bija nolaista tiktāl, ka radās vieta jaunam veidojumam - Andra Šķēles Tautas partijai, kurai arī pievienojās daļa neapmierināto zemsaviešu - Gundars Bērziņš, Aigars Kalvītis, Edmunds Krastiņš, Atis Slakteris, Rihards Pīks u.c., un tikai apmēram pusgadu pirms vēlēšanām dibinātā partija 1998. gadā ar joni ietraucās 7. Saeimā. Šādā bēdīgā stāvoklī LZS, pēc tam, kad to īsu laiku bija pastūrējusi Maija Rubīna, 2000. gada martā pārņēma Augusts Brigmanis, līdz 8. Saeimā LZS kopā ar Zaļo partiju apvienībā ZZS atgriezās uzreiz ar 12 deputātiem! Nākamajās vēlēšanās jau 18, 10. Saeimas - 22, 11. Saeimas vēlēšanās, kas bija ārkārtas vēlēšanas ar ātru slavu guvušās un tikpat ātri izčākstējušās Zatlera partijas triumfu, - vien 13 deputātu, 12. Saeimas vēlēšanās - 21 deputāts, turklāt pēc ilgāka laika pārņemta valdības vadība. Arī aktuālie reitinga mērījumi neliek sarkt, lai arī neļauj priecāties un atslābt - SKDS mērījumi martā ZZS ar 13,1% uzrāda otro lielāku atbalstu aiz Saskaņas. Tīri statistiski raugoties, grūti Brigmanim ko pārmest un saskatīt Dūklava piesaukto stagnāciju, izkļūšanai no kuras vajagot reformas.