Mazāk rīt!

Mazāk rīt vajadzētu ne tikai tādēļ, lai pēc tam nebūtu jāmokās ar diētām, procedūrām vai pat operācijām cīņā ar lieko svaru, bet arī domājot par pasaules pārtikas krīzi.

Dienā patērējamo kaloriju daudzums un uzturvielu sastāvs atkarībā no dzīvesveida un vecumposma var atšķirties ievērojami, bet lielos vilcienos ir skaidrs, ka vairums no mums ēd krietni vairāk nekā nepieciešams organisma jēdzīgai funkcionēšanai, jo īpaši no uzturvielu vērtīguma viedokļa tukšus našķus (spriežu arī pēc sevis). Tāpēc – mēs paši, mūsu veselība un pasaules iedzīvotāji būs tikai ieguvēji, ja tiktu uzlikts tā sauktais cukura nodoklis vai vēl plašāk – nodoklis neveselīgai pārtikai, par ko veselības ministrs Juris Bārzdiņš reiz ieminējās. Kas nevar atturēties – lūdzu, bet maksājiet!

Var iebilst, sakot: manas nelielās gastronomiskās izvirtībiņas uz nepilnu septiņu miljardu cilvēku patēriņa fona ir piliens jūrā, turklāt – vairāk patērējot, vairāk sildu ekonomiku! Bet tas nav gluži piliens jūrā, tie noteikti ir vairāki spaiņi ezerā, jo nelielais Latvijas iedzīvotāju skaits tomēr proporcionāli patērē vairāk pārtikas, ņemot vērā to, ka apmēram miljards pasaules iedzīvotāju, pēc ANO aplēsēm, dzīvo badā vai pusbadā, nerunājot par tiem, kas nejūtas izsalkuši, dienā apēdot sauju rīsu. Lai cik grūti laiki būtu krīzes pārņemtiem cilvēkiem Latvijā, tomēr vēl varam atļauties paēst katru dienu, turklāt vairākas reizes dienā, kas simtiem miljonu cilvēku pasaulē ir sapnis. Tāpat kā pārtikas, naftas cenas, klimata izmaiņas ietekmē mūs, tāpat mēs ietekmējam tās, un, jo lielāks kopējais pārtikas patēriņš, jo augstāka cena atvērtā, globālā ekonomikā. Pērn pārtikas cenas Latvijā auga par vidēji 4%, šogad to kāpums prognozēts par 5–20%. Dažādu pārtikas produktu cenas bija vienas no pirmajām, kas pasaules biržās auga šīs krīzes laikā un izejas fāzē no tās, jo pārtikas preču tirgus ir stabils – pārtika nav modes prece.

Protams, tikai mainot savus ēšanas paradumus, pasauli no bada neizglābsim. Ja kāds varētu pateikt recepti, kā pasauli pabarot, varētu Nobela prēmiju dabūt. Var gan identificēt darbības vektorus.

Viens – jau minētā patēriņa samazināšana, kur to iespējams samazināt. To var veicināt, veidojot sabiedrisko domu, izglītojot par pilnvērtīgu uzturu, kā arī ārstēt ar cenām – ja tās uzkāps ļoti augstu, cilvēki pamazām mainīs savus (ne)tikumus. Varbūt drīz ne tikai galēji nabadzīgajās valstīs pieprasītāki būs ieteikumi nevis par to, kā sadedzināt kalorijas, bet kā tās patērēt iespējami mazāk?

Otrs – pārapdzīvotība daudzās teritorijās, jo īpaši mazattīstītajās valstīs un tajās, kas pašas klimatisko un vēl kādu citu apstākļu dēļ pārtiku nespēj saražot pietiekamā apjomā. Loģiska vēlme būtu ierobežot dzimstības pieaugumu valstīs, kur cilvēku skaita kāpums neatbilst ekonomikas izaugsmei, kā rezultātā automātiski noteikts skaits cilvēku lemti bada dzīvei vai nāvei. Bet realitātē tas ir grūti izdarāms, tas bieži ir reliģiskas dabas jautājums, arī ētiskas, tradīciju, izglītotības. Pat Ķīnā ar tās viena bērna politiku (ar atsevišķiem izņēmumiem un papildu slogu par nākamajiem bērniem) cilvēku skaits pastāvīgi pieaug, pēdējā gada laikā vien par 6,3 miljoniem cilvēku, bet pēdējos desmit gados – par 46 miljoniem. Turklāt, augot Ķīnas ekonomikai, pieaudzis arī cilvēku pārtikas patēriņš, paplašinājies sortiments. Varam tikai iedomāties, kāda pārtikas krīze, ekonomikas, energoresursu krīze, migrācija pasaulē būtu, ja Ķīna necenstos ierobežot dzimstību, par ko dažkārt brēkā cilvēktiesību aizstāvji, un ja jau esošie ķīnieši sāktu ēst gaļu tādos apjomos kā eiropieši!

Trešais – saražot vairāk pārtikas. Raugoties uz Latvijā un citviet pasaulē neizmantotajām lauksaimniecības platībām, tas ir iespējams. Eiropas politika Latvijā un citviet veicinājusi pretējo, maksājot tā dēvētajiem dīvānu zemniekiem par to, ka viņi zemi neizmanto ražošanai. Pēdējos gados arī pamazām arvien samazinās graudaugu sējumu platības (CSP: pērn par 5100 hektāru jeb par 0,9%), izaudzēto dārzeņu apjoms (pērn par 31 500 tonnu jeb 17,3%), bet palielinās rapša sējplatības (pērn par 16 200 hektāru jeb 17,3%), ko izmanto biodīzeļdegvielas ražošanai. Iespējams, šo tendenci, kas ir ne tikai Latvijā, varētu pārtraukt jaunu, efektīvāku enerģijas avotu plaša izmantošana, piemēram, saules enerģijas attīstība. Kamēr to nav, bioenerģijas ražošanas samazināšana būs skrējiens pa vāveres riteni: mazāk biodegvielas nozīmēs lielāku naftas patēriņu, kas savukārt nozīmēs augstākas pārtikas ražošanas izmaksas.

Vairāk pārtikas var arī saražot, globāli plānojot, kur ko audzēt atkarībā no tā, kur kādas kultūras ir ražīgākas un lētāk iegūstamas. Tas jau notiek ES iekšienē, kā rezultātā, piemēram, tika veicināta cukura ražotņu aizklapēšana Latvijā.

Bet arī ražošanas apjoma palielināšana neatrisina problēmu, uz ko intervijā Neatkarīgajai arī norādījis attīstības sadarbības eirokomisārs Andris Piebalgs: "Vai attīstības valstu iedzīvotāji varēs šo pārtiku atļauties?" Ierobežotu iespēju ietvaros to cenšas risināt ar humāno palīdzību, attīstības sadarbību, bet tā nav būvēta uz ilgtspējas principiem un globālās ekonomikas dabu. Attīstītās valstis, kurās iedzīvotāju skaits sarūk, nevar nepārtraukti barot trūcīgo valstu cilvēkus, kuru skaits strauji aug. Jautājums – kā saražot iespējami lētāku pārtiku. Lai cik noraidoša būtu Latvija vai citas valstis pret ģenētiski modificēto pārtiku vai kādiem mākslīgi radītiem pārtikas substrātiem, tai pasaules pabarošanas kontekstā tomēr ir nākotne, un ne velti zinātnieki pie tā aktīvi strādā, piemēram, projektējot pilsētu siltumnīcas un stikla baseinus, kur audzētu universālu barību ar dārzeņu elementiem, mucās vai milzu baseinos audzētu mākslīgo gaļu, kas turklāt būtu veselīgāka un higiēniskāka nekā tradicionāli iegūtā. Ja apzināmies, ka jau tagad ēdam cūkgaļu, kas iegūta ar cūkas uzpumpējošām vielām līdz kaušanai trijos mēnešos, tad varbūt mākslīgā un uzturvielu ziņā optimizētā gaļa nemaz nebūtu sliktāka?

Vēl viena svarīga sastāvdaļa šajā globālajā cīņā ar badu ir gribēšana kaut ko patiesi darīt, lielo spēlētāju savtīgās intereses, tostarp turēt iespējami augstas pārtikas cenas. Protams, bez lielvalstu vienošanās un risinājumu meklējumiem būtisku izmaiņu nebūs, bet nevajag arī sevi izslēgt no globālās aprites. Jo vairāk sevi redzēsim kā izmantojamu eksperimentu trusīti, jo vairāk tādi būsim.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.