Lai gan mediju virsrakstos akcentēts Pilsoniskās savienības (PS) kongresa atbalsts iekļauties vienotā partijā Vienotība, lielāka uzmanība būtu jāpievērš lēmuma daļai par kritēriju izpildi, lai šī iekļaušanās notiktu. Būtībā kongresa sūtība šķita nevis pieņemt lēmumu par apvienošanos, bet – kā pieklājīgāk to atlikt, kā solīdāk izpaust nevēlēšanos to darīt.
Šī nevēlēšanās spiedās ārā pa visām vīlēm, gan PS priekšsēdētāja Ģirta Valda Kristovska runā, kurā netika slēpts aizvainojums par Jaunā laika dominanti varā un intrigām, kas tiek risinātas ar informācijas plūdināšanu medijiem, gan citu biedru publiskajās un nepubliskajās runās. Protams, publiski netiek piemirstas piebildes par spēcīgas, lielas partijas nepieciešamību un šādu partiju gaišo nākotni, vienlaikus visur sekojošās norādes, ka šai lielajai partijai jāveidojas uz kopīgu vērtību un noteiktu kritēriju izpildes bāzes.
Kādi tad ir šie nosacījumi un ar tiem saistītie riski?
Nacionāla valsts. Ar nosacījumu par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas stiprināšanu, pilsonības iegūšanas principu nemainīšanu, tā ka problēmas nebūtu rast kopsaucēju ar Jauno laiku (JL) un Sabiedrību citai politikai (SCP). Diskutablāks ir punkts par prasībām koalīcijas partneriem: okupācijas fakta atzīšanu, kas būtībā ir jautājums par koalīcijas neveidošanu ar Saskaņas centru (SC). Tik ciets formulējums varētu ierobežot manevra spējas turpmāk, kad, visnotaļ ticami, Vienotība vairs nebūtu vēlēšanu uzvarētāja un situācijas noteicēja.
PS arī strikti prasa ieviest progresīvo nodokļu sistēmu, tiesa, neminot, no kāda sliekšņa. Progresīvo nodokli atbalsta arī SCP, bet tam nepiekrīt JL. Neraugoties uz to, ka partiju vairākums apvienībā šo sistēmu atbalsta, pieņemta ir mazākuma – JL nostāja, PS un SCP atmetot vien retoriku par «progresivitātes elementiem» 2011. gada valsts budžetā. Jautājums par progresīvo nodokli ir arī jautājums par iespējamajām elektorāta izmaiņām. Kad cilvēki sāks vērtēt ne tikai partiju līderu tēlu, bet iedziļināties to ekonomiskajā programmā un ticēt, ka tai arī sekos, var sākties tektoniskas izmaiņas. Bet, iespējams, šis punkts, no Vienotības partiju nevienotības viedokļa raugoties, jūtīgāks ir, domājot par finanšu piesaisti partijai. Ar retiem izņēmumiem, uzņēmēji lielākoties nav kaislīgi progresīvā nodokļa atbalstītāji. Lai gan nosacījums «Finanšu piesaiste norit atbilstoši visaugstākajiem atklātības un godaprāta principiem» ierakstīts pašās kongresa rezolūcijas beigās, to nepaskaidrojot nedz rakstiski, nedz arī šķetinot publiski, šī tēma pilsonīšus satrauc diezgan nopietni. Debatēs vien Kārlis Šadurskis apvienošanās procesa darba kārtībā iemeta jautājumu, par ko jādomā – «Vai varam atbildēt par jebkuru piesaistītu ziedojumu, kur apakšā nav doti kādi solījumi?», bet iekšienē notiek rūgšana par to, kas un kādā veidā Vienotībā ar šīm finansēm darbojas. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ JL un SCP vadītāji Solvita Āboltiņa un Aigars Štokenbergs gan uzrunās kongresā, gan citkārt tā spiež uz iespējami ātrāku apvienošanos. Vēlamais termiņš ir nevis Sandras Kalnietes iezīmētās pašvaldību vēlēšanas, bet vismaz gads, pusotrs pirms tām, kad jau intensīvi jāvāc nauda vēlēšanām. Vākt naudu vienai partijai ir vieglāk nekā trim atsevišķi. Turklāt PS, kas no visām trim partijām ir reģionos vairāk pārstāvētā, nevēlētos zaudēt šīs pozīcijas, zaudējot kontroli pār naudas piesaisti. Kā zināms, pašvaldību vēlēšanās liela loma ir arī individuālajām deputātu kandidātu kampaņām, mazāka – partijas imidžreklāmām. PS jūt, ka, vismaz uz pašvaldību vēlēšanām, tai ir iespēja diktēt noteikumus: vai nu Vienotība pieņem tās nosacījumus, vai arī tā startē atsevišķi, īpaši nezaudējot. Tamlīdzīgs noskaņojums lielā mērā valda PS reģionu biedros, no kuriem arī nāk lielākā apvienošanās pretestība. Tuvākajā laikā plānotā reģionu partija neapmierinātajiem PS biedriem varētu būt vērā ņemama alternatīva, līdzīgi kā Nacionālā apvienība. PS nav iemesla nervozēt, tāpēc arī tā stiepj gumiju. Apvienošanās tempu drīzāk noteiks tas, cik spēcīgs būs spiediens no augšas un caur ko īstenots.