Meklējiet vājāko

Tas, ka Zolitūdes traģēdijas pirmais politiski cietušais izrādīsies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks Mārtiņš Šics, pārsteidz tikai pirmajā brīdī. Pietiek atcerēties mūsu valstī valdošos tikumus, lai viss nostātos savās vietās un gribētos izsaukties: «Nu, protams, bet kurš gan cits!» Tas izriet no vispārējā cīņas likuma.

Šis likums skan – katrs var uzbrukt tikai par sevi vājākam vai izņēmuma gadījumā spēkos sev līdzvērtīgam. Tas nozīmē – ja valsts vara ir stipra, tad tā var sodīt jebkuru vai gandrīz jebkuru. Ja valsts vara ir vāja, tad tā var sodīt tikai tos, kuri ir pietiekami vāji. Rezultātā pat pēc tik šausminošas traģēdijas, kāda notika Zolitūdē, tiek meklēti nevis vainīgie, bet gan vājākie. Tiek meklēti tie, kurus var aiztikt, daudz nebaidoties no pretsitiena. Īstie vainīgie paliek ārpus redzeslauka. Mūsu ne pārāk spēcīgā valsts vara viņiem skatienu laiž pāri, izliekoties neredzam. Līdzīgi kā skolas direktors, palaidņu pulciņā meklējot izsistā stikla vaininiekus, laiž skatienu pāri un izliekas neredzam par sevi augstāku personu atvases. Tāpat arī mūsu valsts vara redz tikai tos, par kuriem jūtas pārāka. Uz skandalozi pazīstamā «investora» Ričarda Homburga pusi mūsējie pat baidās paskatīties. Arī Baltijas valstu bagātākais oligarhs – Maxima tīkla īpašnieks – ir to vidū, kurus Latvijas valsts vara neredz. Toties Mārtiņš Šics šai varai šķiet pietiekami sīks putns, lai būtu pa zobam un kļūtu par pirmo mūsu valsts represiju upuri Zolitūdes traģēdijas sakarā.

Diemžēl līdzīga vainīgo meklēšanas taktika tiks piekopta arī turpmāk. Jau tiek rūpīgi skenēti potenciālie vaininieki, lai atrastu tādus, kuru aizmugure ir pietiekami vāja, lai varētu atļauties uzbrukt. Tiklīdz šāds aparāta spēļu lielmeistaru galvās darbojošs skeneris nofiksē kādu ar salīdzinoši vāju enerģētisko lauku, tā uz iedomāta indikatoru paneļa iemirdzas uzraksts: šo var ņemt ciet vai šo var droši atstādināt. Te jāuzsver tāda nianse, ka potenciālā upura personiskā enerģētika nav noteicošā, bet galvenais ir viņa iespējamo aizstāvju kopējais potenciāls. Atcerēsimies bijušo KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu. Viņa paša enerģētika bija tik vāja, ka nespēja turēties pretī pat savai nominālajai vietniecei Jutai Strīķei, bet Loskutova aizstāvji izrādījās spēcīgāki gan par toreizējo premjeru Aigaru Kalvīti, gan spēkiem, kas aiz viņa stāvēja.

Aiz Mārtiņa Šica nekādi dižie politiskie vai citi organizētie spēki nestāv. Protams, nikna ir vienkāršā tauta, kura redz šo kliedzošo netaisnību, bet neorganizētas tautas kopējais enerģētiskais potenciāls ir tik izkliedēts, ka neko vairāk kā murdoņu interneta komentāros nav spējīgs no sevis izspiest. Tāpēc vara pat pēc šādas katastrofas jūtas pietiekoši droša. No varas viedokļa, viss kārtībā, ak, cienījamā kundze! Vajag tik drusku nogaidīt, līdz vētra norims, un viss aizies vecajās sliedēs. Atkal varēs kafejnīcās, pilīs un mednieku namiņos tikties ar «investoriem», ziedotājiem un «sakārtot lietas».

Sabiedrības uzdevums ir šo iesīkstējušo praksi lauzt. Prasīt no varas pavisam citu politiku. Diemžēl pašreizējā vara pie tās jau tikusi ar šādas politikas solījumiem. Otrreiz tai uz vārda vairs neticēs. Tas pats ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts palaida garām lielisku iespēju politiski restartēties un nākamajā Saeimā iejāt uz balta zirga. Ja viņš vai kāds cits būtu spējis nodemonstrēt Latvijas apstākļiem sen nepieredzētu politisko atbildību un ar apņēmības pilnu sejas izteiksmi atkāpies, tad pavisam drīz varētu atgriezties jau citā kapacitātē. Nespēja. Tad nu atliek vien griezt zobus uz Ingunu Sudrabu, kura grasās nākt un pacelt šo dubļos nomesto godprātības karogu.

Svarīgākais