Sociālajos tīklos klejo kāda asprātība. Proti, Vaira VīķeFreiberga pierādījusi, ka par Latvijas prezidentu var būt sieviete; Valdis Zatlers – ka par prezidentu var būt jebkurš; savukārt Andris Bērziņš pierādījis, ka prezidents var nebūt vispār.
Šo (it kā nevainīgo) atziņu cilvēki izplata, nedomājot, ko īsti dara. Atcerieties, savulaik popularitāti iemantoja sauklis: es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti. Daudziem patriotiski noskaņotiem latviešiem šis lozungs šķita pieņemams, pat neskatoties uz tā pretvalstisko raksturu. Ja ienīsti šo valsti, tātad vēlies, lai tās nebūtu, bet zeme ar pļavām un liedagiem paliks jebkurā okupācijas režīmā.
Brīdī, kad atvadāmies no savas nacionālās valūtas, frāze, ka mums nevajag savu prezidentu, ved virzienā, uz kuru pamazām (vai strauji) ejam – valstisko, nacionālo struktūru pakāpeniskas noārdīšanas virzienā. Var jau teikt, ka tā ir vispārējā globalizācijas tendence, kurai nav jēgas pretoties. Iespējams, kādam pietiek ar to, ka mums ir savs karogs, ģerbonis, himna un uzraksts Dievs, svētī Latviju uz divu eiro monētas ārmalas. Taču pēc valūtas un prezidenta nevajadzības pasludināšanas arī šo atribūtu pastāvēšana var būt tikai laika jautājums.
Bet atgriezīsimies pie asprāšu uzbrukuma prezidenta institūcijai. Nav iebildumu pret aktieru parodijām par politiķiem, ieskaitot Andri Bērziņu. Parodēt un pavilkt uz zoba demokrātiskā un veselīgā sabiedrībā drīkst ikvienu. Taču šoreiz zobgalības par prezidenta grūtībām tekoši izteikties nav nemaz tik nevainīgas... Aizplīvurotā veidā tiek publiski testēta ideja par prezidenta institūcijas likvidēšanu (vai tās funkciju apcirpšanu). Jā, pagaidām tikai joku līmenī. Taču, pat joku bieži atkārtojot, tas vairs neizklausās smieklīgs, jo sāk izskatīties kā konkrēts politisks uzstādījums.
Ar ko tad Andris Bērziņš ir izpelnījies noteiktu aprindu nelabvēlību? Protams, katram var būt savi iemesli, taču sociālajos tīklos skaidri iezīmējas tendence, ka pret prezidentu galvenokārt nostājusies politiskā elite un tai simpatizējošā mediju vide. Prezidents vairākkārtīgi asi izteicies par esošo politisko sistēmu. Jāatgādina, ka ar politisko sistēmu neapmierināti bijuši arī visi līdzšinējie prezidenti. Piemēram, Vaira VīķeFreiberga runāja par Dāmokla zobeniem, bet Valdis Zatlers līdz pēdējam brīdim cerēja, ka viņu pārvēlēs uz otru termiņu, un centās izdabāt visiem, no kuriem bija atkarīga turpmākā karjera. Tomēr neviens no šiem prezidentiem (arī Guntis Ulmanis) ne reizi nopietni neierosināja veikt kādu būtisku politiskās sistēmas reformu. Viņiem sistēma nepatika, taču neviens neuzdrošinājās pret to atvēzēties. Bērziņš ir uzdrošinājies un pretī saņem to, no kā pamatoti baidījās VīķeFreiberga un par ko pat domāt neuzdrošinājās Zatlers.
Andris Bērziņš ir nepārprotami norādījis, ka vēlas stiprināt valsts varu un tās izpildstruktūras, jo, viņaprāt, izpildvara ir vārga. Par to liecina valdības nespēja pieņemt atbildīgus un izlēmīgus lēmumus. Ikviens ierēdnis atradīs neskaitāmus iemeslus un normatīvos aktus, kāpēc kaut ko var nedarīt vai kāpēc kaut ko nedrīkst darīt. Tieši tā, skatoties, kā lēnām pa burbuli aiziet Latvijas metalurģijas flagmanis, rīkojās valdība (īpaši jau tās izcilākais daiļrunātājs ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts). Prezidents redz, ka vaina ir sistēmā. Politiskais feodālisms ar tā lēņu muižām ir jāizbeidz, taču no tā politiskā elite baidās visvairāk. Esošā sistēma ļauj milzīgam skaitam varai pietuvinātu muldoņu un lietu kārtotāju justies komfortabli. Tāpēc sit pa Bērziņa vājāko vietu – oratora dotību trūkumu, jo par prezidenta teikto pēc būtības joku dzinējiem ir maz ko teikt.