Kāds ir mērķis – palīdzēt vai sodīt?

© F64 Photo Agency

Ja Krišjāņa Kariņa valdības līdzšinējā rīcība Covid-19 pandēmijas ierobežošanā no medicīniski epidemioloģiskā aspekta ir bijusi pat ļoti sekmīga, tad to pašu nevar teikt par pandēmijas ekonomisko, sociālo un psiholoģisko seku amortizēšanu. Ļoti daudzi, kuri patiešām nonākuši dziļās grūtībās, krīt izmisumā, jo valdības solīto atbalstu nesaņem vai saņem nepieklājīgi mazu. Lai arī pēdējās dienās pabalsta saņēmēju loks ir paplašināts, tas lietas būtību īpaši nemaina.

Finanšu ministrija, VID un pats Kariņš šo situāciju skaidro ar to, ka atbalsta mehānisms domāts tikai tiem, kuri «godīgi maksājuši nodokļus». Taču pirms atšifrēt, ko ar šo frāzi domājis Kariņš, jāatbild uz kādu citu jautājumu. Galveno. Kāds īsti ir šo atbalsta mehānismu mērķis? Ko valdība grib panākt? Šie jautājumi ir paši svarīgākie, jo, ja mērķis nav skaidri nosprausts, tad jebkura darbība pārvēršas par haotisku mētāšanos. Ja sāc kalt metāla gabalu un nezini, ko beigās gribi iegūt, tad, visticamāk, iznākumā būs čiks.

Nebūtu godīgi teikt, ka valdībai vispār nebūtu sajēgas, kāpēc atbalsts nepieciešams. Tā nav. Ir diezgan skaidra sapratne, ka tas nepieciešams, lai cilvēkiem būtu kaut minimāli iztikas līdzekļi; lai ekonomika pilnībā neapstātos; lai saglabātos darba vietas; lai nemazinātos pieprasījums utt. Taču situācijas paradokss slēpjas apstāklī, ka šie mērķi nekādi nesaslēdzas ar valdības (VID ir tikai izpildītājs, kas pilda valdības norādes) noteiktajiem atbalsta saņemšanas kritērijiem. Starp tiem nav nekādas loģiskās saites. Vismaz tiešas. Ja ir mērķis nodrošināt cilvēkiem iztikas minimumu, tad nodokļu nomaksai ar to nav nekāda sakara. Tāpat kā ekonomikas neapstādināšanai, darba vietu un pieprasījuma saglabāšanai. Šos nākotnes mērķus nedrīkst saistīt ar pagātnes darbībām.

Cita lieta, ja atbalsta instrumentu mērķis ir sodīt tos uzņēmējus un viņu darbiniekus, kuriem ir nenokārtotas saistības ar VID. Ja mērķis ir parādīt valsts varas bardzību, cīnīties ar ēnu ekonomiku, dot cilvēkiem mācību nākotnei, tad tā arī jāsaka: šo krīzi mēs izmantosim, lai uz visiem laikiem iedzītu uzņēmēju galvās vienkāršu patiesību - vispirms nokārto saistības ar valsti un tad domā par savu biznesu.

Ja galvenais mērķis ir biznesa vides sakārtošana, tad nākamais jautājums - vai tam izvēlēts īstais laiks? Diez vai. Šādus pasākumus varēja veikt ekonomiski labvēlīgā laikā, pirms koronavīrusa krīzes, kad uzņēmēji burtiski cīnījās par katru darbinieku. Tagad situācija ir radikāli mainījusies. Veselas nozares (tūrisms, sabiedriskā ēdināšana, klātienes izklaides pasākumi u.c.) ir gandrīz pilnībā apstājušās. Kritēriji dīkstāves pabalstu saņemšanai, kas citos apstākļos būtu pamatoti, tagad izskatās vienkārši ciniski.

Varbūt Kariņa-Reira valdība ir uzstādījusi sev mērķi atkārtot sava partijas biedra Valda Dombrovska «veiksmes stāstu» un iztērēt pēc iespējas mazāk naudas? Ja tā, tad šie valdības pasākumi atkal ir saprotami. Cits jautājums, kāpēc šis īpašais skopums, ja citur pasaulē naudu dala «no helikopteriem»? Kad iepriekšējās krīzes laikā toreizējais valdības vadītājs nāca klajā ar savu «budžeta konsolidācijas» plānu, tad viņš vismaz bija uzstādījis skaidri saprotamu mērķi - eiro ieviešanu. 200 000 zaudētu darba vietu un apmēram tikpat svešumā aizbraukušo bija šā mērķa sasniegšanas cena, bet pietiekami lielai sabiedrības daļai tā šķita pieņemama. Taču kāds mērķis ir uzstādīts tagad, lai sabiedrību atkal aicinātu «konsolidēties» un savilkt jostas? Tas netiek definēts.

Koronavīrusa krīzei sākoties un valstu robežām aizveroties, tika izteikta versija, ka šoreiz bez darba un iztikas līdzekļiem palikušajiem nebūs, kur mukt, jo robežas ciet. Viņi paliks uz vietas, un tas draud ar sociālo sprādzienu. Jau ir sarosījušies ārzemju darbaspēka vervētāji, un skaidrs, ka rietumvalstu zemeņu lauki nekur nav pazuduši. Tie gaida mūsu izmisušos bezdarbniekus. Tā ka no sociālā sprādziena valdībai nav jābaidās.

Cita lieta, kārtējais emigrācijas vilnis, bet tas acīm redzami mūsu valdību neuztrauc. Negribas gan ticēt, ka Kariņa un Reira stratēģiskais mērķis ir nodrošināt ar darbaspēku bagātāko valstu lauksaimniecības sektoru. Tik sliktās domās par viņiem tomēr neesmu, tāpēc būtu ļoti iepriecināts, ja Kariņš beidzot precīzi formulētu valdības stratēģisko mērķi un atbilstoši tam izstrādātu un realizētu krīzes seku novēršanas plānu.

Svarīgākais