Valdošā koalīcija rosina pēc iespējas ātrāk nostiprināt fiskālās disciplīnas principus Satversmē. Pamats šai steigai ir vēlme kārtējo reizi apliecināt savu lojalitāti ES, jo šādu principu nostiprināšanu nacionālo valstu likumdošanā it kā paredzot jaunais ES līgums, kuru patlaban izstrādā Briselē un Berlīnē. Pats līguma projekta teksts pagaidām ir slepens, un to publiskošot janvāra beigās. Tikmēr ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, viesojoties Saeimas Eiropas lietu komisijā, pavēstījis, ka Latvijai līgums būtu jāratificē īsi pirms pievienošanās eiro zonai. Citiem vārdiem, nekādas nepieciešamības pieņemt sasteigtus lēmumus nav. Tieši otrādi. Paskaidrošu, kāpēc.
Nevar nenoliegt, ka jaunais ES līgums sašaurina dalībvalstu suverenitāti. Taču laikmets pasauli virza uz globālās centralizācijas pusi, un iet pret vēju Latvijai kā mazai valstij nav prāta darbs. Līdz ar to jāatmet jebkādi spriedelējumi, ka Latvija galīgo līguma tekstu varētu neatbalstīt. Tas nav nopietni, tāpēc daudz svarīgāk ir runāt par to, ko vajadzētu panākt pirms līguma parakstīšanas. 2004. gadā stājoties ES, jau apdedzinājāmies, kad bez ierunām piekritām visam, ko no mums prasīja un ko piedāvāja. Rezultātā vēl tagad ciešam no nelabvēlīgiem nosacījumiem. Nevienlīdzīgais atbalsts lauksaimniecībai ir kliedzošākais gadījums, taču līdzīgi piemēri ir gandrīz katrā nozarē. Taču, ja suverenitātes samazinājums nav novēršams, tad, lai cik tas ciniski izklausītos, pretī jācenšas saņemt pēc iespējas vairāk.
Ko paredz jaunais līgums, un kādus riskus tas ietver? Līgums faktiski iekonservē esošo ekonomisko stāvokli. Visām eirozonas dalībvalstīm tiek noteikti vienādi ekonomiskie nosacījumi, un šādā situācijā stiprākās valstis kļūst stiprākas, bet vājākās vājākas. Lai šo acīmredzamo netaisnību novērstu, paredzēta resursu pārdale ar tā dēvēto ES fondu palīdzību. Vienkāršoti runājot, bagātās valstis ES kopējā katlā dod vairāk nekā saņem, bet Latvija un citas trūcīgākās valstis tīri grāmatvediski vairāk saņem nekā dod. Tiem, kas piedzīvojuši PSRS Valsts plāna laikus, visa šī Briseles fondu pārdale nav nekas jauns. Atšķiras vienīgi ģeogrāfiskais virziens, uz kurieni braukt pēc fondiem, un veids, kā izsist lielākus fondus. Uz Maskavu brauca ar dažādām dāvaniņām un dāvanām, bet uz Briseli jābrauc ar citādu vēstījumu.
Demokrātiskajā pasaulē visu nosaka tauta. Ja grieķi un portugāļi streiko, bet franču zemnieki bloķē autostrādes, tad viņiem Brisele neko no fondiem nost neņem un dod vēl. Savukārt, ja latviešu tauta nekurnot piecieš visus griezienus, tad viņiem jāgriež vēl. Tāda ir demokrātija reālajā darbībā. Atpalikušo reģionu sociālo un ekonomisko atšķirību izlīdzināšanai ir speciāli paredzēti Kohēzijas fonda līdzekļi. Taču nākamajam ES septiņgades plānam (no 2014. līdz 2020. gadam) plānots ieviest saņemamo Kohēzijas fondu griestus – 2,5% apmērā no IKP. Tātad, jo trūcīgāka valsts un mazāks IKP, jo mazāk varēs saņemt. Latvija, ja tiktu ieviesti šie griesti, zaudētu aptuveni vienu miljardu latu. Latvijai Kohēzijas fonda finansējums ir vienīgais veids, kā vienādu spēles noteikumu apstākļos neslīgt vēl dziļākā atpalicībā. To nenoliedz arī ES augstākās amatpersonas, ieskaitot budžeta komisāru Janušu Levandovski. Tas nozīmē, ka Latvijai ir gan ekonomiskas, gan morālas tiesības prasīt savu interešu ievērošanu. Un jaunā ES līguma apspriešanas laiks ir vislabvēlīgākais brīdis, lai mēs atgādinātu par sevi un mūs kādreiz arī sadzirdētu. Šāda rīcība pilnībā atbilstu ES pieņemtajām uzvedības normām, jo prasām tikai to, uz ko mums ir tiesības.
Tā kā latviešu tauta par taisnīgāku Eiropas fondu sadali ielās neies, tad šis taisnīgums būs ar zobiem jāizcīna mūsu politiķiem. Vai viņi to darīs? Diez vai, jo jau pašu mājās notiek sacīkste par to, kurš tālāk aizskries ratiem pa priekšu un skaļāk nokauninās tos, kas nevēlas mērkaķoties viņiem līdzi. Sacīkste, kurš iztapīgāk atbalstīs vēl neuzrakstīto ES līgumu. Nav šaubu, ka Eiropā redz valdošo noskaņojumu Latvijā un jautājumu par Kohēzijas fondu griestiem un lauksaimniecības atbalsta maksājumiem risinās atbilstoši demokrātijas principiem. Proti, ja jau tautas priekšstāvji ir tik paklausīgi un bez ierunām piekrīt visam, ko Briselē vēl tikai gatavojas pieņemt, tad jau viņi ir ļoti apmierināti ar esošo lietu kārtību un neko mainīt nevajag. Tieši tādu vēstījumu lielajiem brāļiem pauž Zatlers, Āboltiņa un citi ratiem pa priekšu skrējēji.