Labklājības vīzija

Ja cilvēkam ir mērķis dzīvot plašā, komfortablā mājā, braukt ar prestižu automobili un ģērbties dārgos zīmolotos tērpos, tad viņam jābūt arī plānam, kā šo iecerēto labklājības līmeni sasniegt.

Vai nu investējot izglītībā un apgūstot kādu ienesīgu profesiju, vai pašam uzsākot biznesu, vai kaut apprecot turīgu (potenciāli turīgu) dzīvesbiedru. Tukša sapņošana par villu jūras krastā un vienlaikus nekā nedarīšana, turot rokas klēpī, izskatās nožēlojami.

Latvija jau kopš neatkarības atjaunošanas sapņo par tādu labklājības līmeni, kāds ir Vācijā vai Zviedrijā. Sliktākajā gadījumā vismaz tuvu tam. Deviņdesmito gadu sākumā valdīja pārliecība, ka to iespējams panākt astoņos (!) gados, ja vien tiks ļauts brīvajam tirgum ar savu neredzamo roku sakārtot to, ko Padomija 50 gados samaitājusi. Taču viss izrādījās daudz skarbāk. Rūpniecībai ļāva sagrūt, un vienīgi koksnes eksports, uzkrāto aktīvu izpārdošana un investīcijas finanšu sektorā ļāva valstij kaut cik normāli funkcionēt.

Tad nāca jaunā cerība – iestāšanās ES, kas ļaušot Latvijai ieņemt tai «pienākošos» vietu. Kaut kādā ziņā šīs cerības attaisnojās. Latvija piedzīvoja strauju patēriņa pieaugumu, kas gan beidzās ar tikpat strauju ekonomikas kritienu. To amortizēja vienīgi atvērtais darbaspēka tirgus, kas liekajiem cilvēkiem ļāva aizbēgt uz citām valstīm. Tagad esam atkrituši 2006. gada līmenī un ir parādījies jauns sapņu zirgs, kurš mūs iznesīšot saulītē. Runa ir par fiskālo disciplīnu, kas ļaušot mums «sabalansēti» attīstīties. Šajā «sabalansētībā» arī meklējama mūsu nākotnes panākumu atslēga. Tāds īsumā ir stāsts, kuru ik dienu ļoti pārliecinoši mums stāsta jaunie ekonomikas guru – Solvita Āboltiņa, Sandra Kalniete un tamlīdzīgi «eksperti». Tiesa, netiek paskaidrots, kādā veidā fiskālā disciplīna veicinās Latvijas strauju ekonomikas izaugsmi. Spānija, Īrija, Igaunija veidoja budžetus ar pārpalikumu, taču tas šīs valstis neglāba no ļoti dziļas krīzes (Igaunijai 2008.–2009. gados bija otri sliktākie ekonomikas rādītāji pasaulē pēc Latvijas). Savukārt Vācijai (2010. g. – 4,3% no IKP) un sevišķi jau Polijai joprojām ir liels budžeta deficīts, taču neviens neapšauba šo valstu ekonomiskās izaugsmes sasniegumus.

Par Poliju ir vērts runāt īpaši, jo 2007. gadā Latvijas ekonomiskie apskatnieki, tajā skaitā arī šo rindu autors, ar lepnumu vēstīja, ka esam apsteiguši Poliju pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, ievērojot pirktspējas paritāti. 2007. gadā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes bija 56% no ES vidējā līmeņa. Polijai togad šis rādītājs bija 54%. 2010. gadā Latvijai tas jau bija nokrities līdz 51%, bet Polijai pieaudzis līdz 63%. Starpība starp Latviju un Poliju ir lielāka nekā jebkad agrāk – 12% punkti. Polijā budžeta deficīts visus gadus līdz 2008. gadam bija ievērojami lielāks nekā Latvijā un saglabājās augsts arī krīzes laikā (2008. g. –3,7%, 2009. g. – 7,3%, 2010. g. – 7,8%). Tiešas korelācijas starp budžeta deficīta lielumu un valsts ekonomisko izaugsmi nav.

Treknajos gados Latvijai bija ļoti niecīgs (zem 1% no IKP) budžeta deficīts, un ne jau valdības parādi valsti iedzina krīzē. Valsti krīzē iedzina privātie parādi, kuri tika izlietoti visur kur, tikai ne rūpniecības attīstībā. Aizvadītajā desmitgadē Latvija nevar lepoties ne ar vienu pat vidēji lielu rūpniecības investīciju projektu. Nevajag mānīt tautu ar stāstiem, ka investīcijas nākot uz valstīm, kuras ievēro fiskālo disciplīnu. Investīcijas nāk uz vietām, kur valdības ir ļoti pretimnākošas un rada investoriem labvēlīgus darba apstākļus. Varbūt pat pārāk labvēlīgus, taču, ja tiek investēts rūpniecībā, tad tas ir attaisnojami.

Latvijai ir tikai viens ceļš, kā panākt izaugsmi. Tā ir mērķtiecīga rūpniecības attīstīšana ar jebkādiem likumīgiem līdzekļiem. Diemžēl Latvijā valdošo ekonomisko domu kontrolē finanšu sektors, kuram ir pavisam citi uzdevumi un savas labklājības sasniegšanas instrumenti. Savukārt, ja par ekonomiku sāk spriedelēt juristes un mākslas zinātnieces, tad tas ir signāls, ka izvēlētais ceļš kārtējo reizi ir nepareizs.

Svarīgākais