Latgales kapu svētki

Nupat biju kapu svētkos Latgalē. Īstos kapu svētkos ar katoļu mācītāju, krusta nešanu, svētītā ūdens slacīšanu un rituālo procesiju apkārt kapsētai. Viss kā pienākas, un samērā kupli sanākušie cilvēki bija saposušies kā svētkos. Vīri rūpīgi gludinātos uzvalkos un kaklasaitēs bija redzami biežāk nekā Dailes teātrī uz Džona Neilanda pirmizrādi.

Pēc kapu svētkiem nedaudz apbraukāju apkārtni, kur bērnībā pavadīju vasaras kopā ar tur tolaik dzīvojošo brālēnu un māsīcu. Iespaids padrūms. Šajā Latgales sādžā, kurā kādreiz kūsāja dzīvība, pa laukiem no vienas mājas uz otru skraidīja bērnu pulciņi, cilvēki pārvietojās ar velosipēdiem, jaunieši ar mopēdiem un motocikliem, tagad saulainā vasaras pēcpusdienā viss izmiris kluss, pamests. Neredz nevienu. Ne kādu sēžam pie mājas uz lieveņa pīpējam, ne govis dzenot no ganībām. Mājas pamestas veseliem puduriem, ap kuriem kā kapu svētkos varētu vest mācītāju ar svētīto ūdeni. Arī mana brālēna māja stāv tukša un no šķeltiem granīta laukakmeņiem būvētā kūts dziļās zālēs ieaugusi. Brālēns vēl ilgi pēc neatkarības atgūšanas cīnījās pa savu tēvu zemi. Izmēģināja daudz ko. Audzēja cūkas, apiņus, cidonijas, tad graudus, bet beigās padevās. Dienā, kad Rīgā premjers Valdis Dombrovskis prezentēja savu grāmatu par Latvijas veiksmes stāstu, brālēns prezentēja savu veiksmes stāstu, iekāpjot lidmašīnā uz Londonu. Tagad brālēns strādā Anglijā un divas reizes gadā brauc atpūsties uz silto zemju kūrortiem. Vienīgais, ko viņš nožēlo, ir tas, ka tik ilgi bija sities kā pliks pa nātrēm savā tēvzemē un ticējis stāstiem par gaišāku nākotni. «Žēl, ka neaizbraucu jau agrāk,» viņš rezignēti novilka, kad pirms kāda laiciņa bija atbraucis paciemoties dzimtenē.

Kad Dombrovskis rīkoja starptautisko konferenci par Latvijas krīzes pārvarēšanas praksi un uz šo pasākumu ieradās virkne prominentu personu ar SVF vadītāju Kristīni Lagardu priekšgalā, tad viņš šīs konferences rīkošanai bija izvēlējies nepareizo vietu. Ne jau Rīgā, Lielās ģildes greznajās zālēs tā bija jārīko. Daudz godīgāk pret patiesību būtu to sarīkot mana brālēna pamestajās un zālē ieaugušajās mājās. Lai pasaule redz, kāds ir šā veiksmes stāsta patiesais saturs.

Var jau bilst, ka Edvarda Virzas apdzejotie Latvijas lauki ir uz visiem laikiem aizgājuši vēsturē, un vēl muļķīgāk ir gremdēties nostalģiskās atmiņās par Latvijas laukiem padomju laikos. Var teikt, ka Latvijas laukos dzīvoja un joprojām dzīvo pārāk daudz cilvēku un modernajā lauksaimniecībā pietiek ar 5% no iedzīvotāju skaita. Var jau būt. Bet varbūt ir tieši otrādi. Varbūt saķīmiķotā un pārķīmiķotā lauksaimniecība ir nevis nākotne, bet gan pagātne? Nav runa tikai par Latvijas lauksaimniecības potenciālu. Runa ir par latviešu tautas potenciālu, kas acīmredzami izmirst un izšķīst pasaules plašumos. Latvijas lauki tika iemesti mežonīgā kapitālisma nesaudzīgajās dzirnavās, un maluma rezultāts ir redzams – tukši, izmiruši ciemi, un daudz netrūkst līdz kņaza Potjomkina bēdīgi slavenajai frāzei, ka no Rīgas līdz Pleskavai vien vilki siro. Šodien šajos izmirušajos plašumos gan pārsvarā siro ārvalstu zemes uzpircēji. Īss bija brīdis, kad latvieši paši bija saimnieki savā zemē. Tāpat kā Merķeļa laikos latvietim jāstrādā pie svešzemju kunga, kura īpašumus pārvalda vietējais vagars, un tautas iecienītākā izklaide ir pudeles meklēšana. Vēstures loks noslēdzies.

Bet ko šeit meklē skandināvi? Viņi savā zemē industriālo lauksaimniecību gribētu izskaust un to pārnest kaut kur citur. Tāpat kā kādreiz rūpniecību. Tur, kur gan izmaksas lētākas, gan mazāk sirdēstu par sagandēto vidi. Latvijas lauki kārtējo reizi nonākuši sāpīgas izvēles priekšā, kuru spilgti aprakstīja jau Rūdolfs Blaumanis Indrānos. Nāk jaunā saimniekošanas formācija, kurā liekam sentimentam nav vietas. Tiek nocirsti oši, izartas ābeles, nojauktas mājas, lai to vietā sētu kultūras, kuras veģetācijas periodā jāmiglo deviņas reizes. Mājup braucot, pabraucu garām laukam, kurš tika pakļauts šādai operācijai. Degunā iecirtās asa, kodīga smaka. Mūsdienu Latvijā aicināt zemniekus mazāk lietot ķīmiju nozīmē nolemt tos naturālajai saimniekošanai. Tas ir – nabadzībai. Ne katrs latviešu zemnieks var uz savu zemi skatīties tā kā Dombrovskis uz budžeta cipariem – bez sentimenta. Tad nu nāk zviedrs vai dānis, kuram šajā jautājumā nerodas problēmas.

Svarīgākais