Cūkjūriņas fenomens

Tautas fronte savu padarījusi, Tautas fronte var iet – tā savulaik varēja pārfrāzēt teicienu par mori, kas savu darbiņu ir paveicis un nu var būt brīvs kā Kuba. Tā vismaz šķita tad, kad Latvijas Tautas frontes saraksts ieguva vairākumu Augstākajā Padomē, kas vēlāk – 1990. gada 4. maijā – nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.

Bet tagad redzu, ka Tautas fronte «savu» nebija padarījusi. Katrā ziņā mēs no tās nebijām guvuši mācību turpmākajam laikam, kuru bijām domājuši un cerējuši kā nacionālu, latviski konservatīvu vērtību apgaismotu un piepildītu. Šis turpmākais laiks atnāca kā liberālisma ceļa rullis un nolīdzināja apziņu zili zvaigžņota palaga gludumā. Ja kāds spītīgs zāles asniņš arī mēģina spraukties cauri šim palagam, to rūpīgi apšņikā eirosavienības novienādošanas šķēres. No nacionālas valsts, kuru cerējām celt vēl Latvijas Tautas frontes laikā, ir palikusi vien ieplaisājusi čaumala, kurā vietvietām saspraudīti sarkanbaltsarkani karodziņi, čaumala, no kuras laiku pa laikam atskan himna Dievs, svētī Latviju!, bet skanēšanas minūtēs eiropilsoņi pat nevīžo rokas no kabatām izņemt...

Kāda mana paziņa reiz stāstīja par savas bērnības peldēšanās paradumiem. Mamma viņai un māsām vienmēr jautājusi: kur iesiet peldēt – dižjūrā vai cūkjūriņā? Dižjūrā – tur, aiz sēkļiem – ūdens vienmēr bijis vēsāks, tāpēc bērni vismīļāk plunčājušies pie krasta – saulē sasilušās cūkjūriņas remdenumā. Šodien mēs nemākam un arī negribam peldēties dižjūrā, iet dziļumā, pasmelties būtībā. Lielākoties ņemamies pa virsu, siltās, pieejamās plančkās, kur, protams, var atrast arī kādu nejauši nomestu kapeiku, taču visdrīzāk – tikai nozīžļātu papiranta izdeguli. Atceroties Tautas fronti, daudzi šļakstinās «atmiņās» par to, cik bija čekistu LTF domē un valdē, kā viņi ietekmēja vai neietekmēja valdes lēmumus un Tautas frontes virzību vispār, taču neanalizē to, kāpēc mēs šodien joprojām esam cūkjūriņas sakultajos dubļos, kāpēc nosvīduši ņemamies, otršķirīgus un treššķirīgus jautājumus pļerzājot seklumā, bet nedomājam par to, ka tūlīt noslīksim kosmopolītiska praidisma un dženderisma varavīkšņainajā mēslainē, kur latvietība būs atrodama tikai nomaļos brīvdabas muzejrezervātos un retumis atļautajos dziesmu svētkos?

Jāsaka senu ļaužu valodā: kad mēs augām, tad gan tā negāja. Kad bija Tautas fronte, tad gan necerējām uz tādu «augšupeju». Kur palika Tautas frontes degsme, cerības un ideāli? Acīmredzot to visu, piekožot klāt mūsu naivumu un vientiesību, aprija kāda lielāka un svarīgāka plāna attīstītāji. Vai gan citādi varētu skaidrot to vienaldzību, kas kā pelēks un biezs pelējums pārklāj un kušina vietumis un reizumis uzvirmojošus tautas sašutuma uzvirdumus? Sak, pabļaustījāties un – kuš! Mēs izlēmām – jūs samierinieties! Un mēs tiešām samierināmies. Ar nepārtrauktu cenu kāpumu un nerēķināšanos ar tautas patiesajām vēlmēm, ar liekulīgiem priekšvēlēšanu solījumiem un klajiem politiķu meliem, ar latviešu izdzīšanu ekonomiskajā trimdā, ar eirovalūtas uzspiešanu un svešu antikultūru iespiešanos tradicionālā latviskuma apritē. Mēs samierināmies un kļūstam arvien vienādāki. Sākam nožēlojami līdzināties vidusmēra kosmopolītiskajam eiropietim, kurš runā briseliešu valodā, jo latviešu valoda daudziem kļuvusi lieka un nepopulāra. Tā vieglāk, vienkāršāk, izdevīgāk un politkorektāk.

Kā turēties pretim šim cūkjūriņas vilinājumam? Kā izrauties no eirodzimtbūšanas lipīgajiem valgiem un atjaunot taisnu mugurkaulu, kāds mums bija Latvijas Tautas frontes laikā? Kā atgūt latviešu inteliģences skaidro un lepno stāju, kas savulaik bija spēcīgākais arguments pret melnsimtnieciski reakcionāro komunistiskās savienības ietekmi? Kā tagad nostāties pret tikpat neganto, kultūrmarksisma izēsto eirosavienību? Nacionālā inteliģence šodien «cīnās par finansējumu», tai nav laika, nav arī vēlmes pacelt acis, domas un rokas no cūkjūriņas dubļiem. Nacionālā buržuāzija arī cīnās... Cīnās, lai nomazgātu «oligarhu» uzlīmes. Tautas fronte mums neko nav iemācījusi. Varbūt tā ir centusies, bet iemācījusi tomēr nav. Taču vajadzēja iemācīt pavisam vienkāršu lietu: saglabāt latvisko lepnumu un tālredzību arī tad, kad šķiet – viss ir izcīnīts.

Nekas liels, mīļie, vēl nav izcīnīts. Ir tikai smagi ievainots tas, ko cerējām saglabāt neskartu un plaukstošu – mūsu valsti. Ir tikai cūkjūriņa, kurā braši plunčājamies, domādami, ka smeļamies svaigu pasaules ūdeni. Tāpēc man tik skumji Latvijas Tautas frontes 25. jubilejā

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais