Nešaubīgi var apgalvot, ka LNT dziedošo ģimeņu šovs vairāk nekā divu mēnešu garumā bija paņēmis lielu daļu TV skatītāju. Virtuālajā telpā notika nemitīgas diskusijas par to, vai, piemēram, Dukuri dzied labāk par Eriņiem un vai Igauņu ģimene ir atraktīvāka par māsām Legzdiņām.
Muzikālās garšas izjūtu bija daudz vairāk nekā pašu ģimeņu. Žūrija tikai paspilgtināja vienu vai otru izjūtu impulsu, nemainot kopīgo publikas viedokli. Taču fināls uzlika cepurīti visam pasākumam. Un cepurīte izskatījās tāda kā līdz galam nesašūta.
Varam, protams, līdz aizsmakumam strīdēties par to, kam vajadzēja uzvarēt – Ričiem vai Vītoliem. Vieniem Vītoli simbolizēja gaišo un tīro latviskumu, kas lielākoties jau pazaudēts, citiem šīs ģimenes muzicēšana šķita vienveidīga un līdz ar to garlaicīga un pat sektantiska. Vieni brāļu (brālēnu?) Riču dziesmas baudīja kā izcili muzikālu un eksotiski kaislīgu sniegumu, citiem savukārt krita uz nerviem "čigānu akcents". Tomēr vieniem un otriem bija gan pārsteidzoši, viņiem netipiski priekšnesumi, kas skāra klausītāju sirdi un dvēseli, gan arī kļūmes muzikālās gaumes izpausmēs.
Taču neviens – ne Riči, ne Vītoli – manuprāt, nevarēja paredzēt, ka LNT tik atklāti balstīs ģimeni, kas beigu beigās ar salīdzinoši nelielu balsu pārsvaru uzvarēja šajā muzikālajā sacensībā. Nevaru gan apgalvot, ka starp Guntaru Raču un LNT vadību bija vienošanās par to, ka dienu pirms (!) TV fināla taps prezentēts Vītolu ģimenes ierakstītais disks. Tiešām, kāpēc to nevarēja prezentēt dienu pēc fināla? Nevar taču noliegt, ka tā bija lieliska reklāma šai ģimenei, un šis PR gājiens, domāju, pamatīgi sašķobīja izpratni par godīgu muzikālo konkurenci.
Ne mazāk dīvaini izskatījās krustmātes Vairas skatuviskais uznāciens. Nezin kādēļ viss divarpus mēnešus ilgais TV šovs lieliski bija izticis bez patroneses Vīķes-Freibergas kundzes klātbūtnes, ja par to neuzskata pasēdēšanu kādā konkursa svētdienā. Nu labi, aktīva kundze, lai jau aktivizējas, bet žanrs, ko kundze iedomājas pārstāvam, ir tieši ar folkloru un tautiskumu saistīts, tātad – nešaubīgi tāds, ko pārstāv arī Vītolu ģimene. Protams, arī dziesmiņa kopā ar folkloristiem, arī tekstiņš par Vītoliem, kas, Vairasprāt, esot "dziļāki" par Ričiem, – tas, kā mēdz teikt, bija vienos vārtos. Un nestabilais balsotājs, protams, nosvārstījās uz pareizo pusi, sak, vai tad mēs nevaram nobalsot par savējiem, tas ir, par latviešiem?!
Taču, kā minēju, cepurīte tika uzlikta pašās beigās, kad balsojuma rezultāts jau bija zināms. Un te nu sākās īsts, piedodiet, bardaks, lai arī cik tautiskas seģenes visiem būtu uz pleciem savīkšītas. Jā, uzvarētāji – Vītolu ģimene, urā, urā! Še jums koferītis ar naudas atslēdziņu! Pasakiet kaut ko! Ak, vēl gribat kaut ko teikt? Nu, lūdzu! Bučas šmaukst, puķes čab, viss šķiet tik skaisti, ka pat raudāt negribas!
Bet Riči, kas visu (!) konkursa laiku līdzvērtīgi cīnījās kopā ar pārējām ģimenēm un zaudēja tikai finiša pēdējos metros, tika nostumti tik dziļā skatuves dibenplānā, ka nebija vairs ne saskatāmi, ne sadzirdami. Viņi vienkārši tika aizmirsti! Vai tiešām fināla scenāriju rakstošajiem gudriniekiem neienāca prātā, ka arī otrās vietas ieguvējus vajadzētu godināt – kaut vai mazliet, kaut vai elementāras pieklājības dēļ? Nepietika ar to, ka Ričus nogrūda dziļumā, šova runasvīrs Reinika jaunskungs aizmirsa (!), ka Krājbankas prezidents Ivars Priedītis pirms rezultātu paziņošanas solīja pārsteigt arī otrās vietas ieguvējus. Ar ko tieši? Ar naudas prēmiju? Ar gaisa skūpstiem? Ar solījumiem bankā turpmāk palaist bez rindas? Televīzijas skatītāji to tā arī neuzzināja.
Ak, nē, bija gan kāda "nozīmīga" balva arī otrajai vietai, un tā tika uzpļekāta bezjēdzīgajai fināla cepurei gluži kā zila krēma roze. Man nekas nav pret saldējumu Ekselence, taču nosaukt sešus šā izstrādājuma kilogramus par "saldo mierinājumu" otrajai vietai – tā bija atmiņā paliekoša nabadzības apliecības izsniegšana tieši telekompānijai LNT. Piedodiet, vai tad vēl nepietika ar organizatorisko necieņu pret otrās ieguvējiem? Balva taču bija tik "milzīga", ka jāsāk domāt: varbūt sniedzēji nožēloja savu bezgalīgo dāsnumu?
Varbūt turpmāk šādu pasākumu organizatori saldējumu varētu ēst konkursa norises laikā, nevis to dāvināt kā "saldo mierinājumu", – iespējams, saldējums jau bija ieskābis, jo šķērma dūša pēc fināla izbaudīšanas, šķiet, bija ne tikai konkursa dalībniekiem, bet arī daudziem skatītājiem.
***
VIEDOKĻI
Dāvis Stalts, folkloras un seno cīņu kopas Vilkači vadītājs:
"Šovi pie mums pēdējā laikā izplatās ar joni, un pārsvarā tie ir izteikti komerciāli, taču Dziedošās ģimenes parādīja, kādas tradīcijas vēl aizvien ir mūsu ģimenēs, līdz ar to lielais sirsnīgums pilnībā aizklāj komerciālo pusi. Lai arī tāda, protams, ir, taču nebija jūtama pat mantkārīga tiekšanās pēc balvas, konkurentu cīņas, un, manuprāt, ar to šis šovs iekaroja lielu popularitāti.
Uzvarētāji parādīja to, uz ko visi klusībā cer – ka latvieši apzinās savas tautas vērtības. Vītolu ģimene demonstrēja, ka ar patiesām vērtībām, sirdsgudrību un garīgumu var cīnīties un uzveikt to, ko saucam par problēmām. Daži varbūt ir pārsteigti, ka uzvarēja tieši šī ģimene, taču, manuprāt, tas ir signāls, lai pārdomātu, kā dzīvot patiesi."
Helga Dancberga, Nacionālā teātra aktrise:
"Šis raidījums mani ir stiprinājis un atdevis ticību mūsu tautai. Tieši šajā laikā es neveiksmīgi salauzu kāju un atrados Līgatnes sanatorijas gultā. Skatoties Dziedošās ģimenes un redzot sev apkārt sanatorijas brīnišķo personālu, likās, ka esmu nonākusi paradīzē un man visapkārt ir eņģeļi. Svētdienas vakari ar Dziedošajām ģimenēm bija laimīgi brīži, un visas ģimenes kā tādas zvaigznītes apspīdināja skatītājus.
Mani favorīti bija Vītolu ģimene. Viņi apstiprināja domu, ko jau sen zināju – tajās ģimenēs, kurās ir ļoti stipri tēvi, izaug skaistas un laimīgas meitas, arī dēli. Turklāt laba bērnu audzināšana izpaužas bezgalīgā mīlestībā pret bērnu māti. Nepatika, ka raidījuma gaitā tik daudzas reizes uzsvēra naudas balvu, taču Vītolu ģimenē varēja redzēt, ka viņi nedzied algai, bet gan Dievam, latviešu tautai, sev un priekam."
Lilija Greidāne, operdziedātāja, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālās nodaļas vadītāja:
"Runājot par šo šovu, vispirms jāmin tā galvenā izceltā doma par ģimeniskumu un cilvēku attiecībām, tradīcijām ģimenē. No profesionālā viedokļa pilnībā apmierināja žūrijas vērtējums, un muzikālais līmenis ģimenēs tiešām bija augsts. Vītolu ģimene, manuprāt, uzvarēja tāpēc, ka blakus savai profesionalitātei viņi īpaši izcēla garīgumu ģimenē, kas jāaudzina savos bērnos. Lai arī personīgi viņus nepazīstam, katra bērna sejā bija redzams, kas ir viņu patiesā vērtība, un tai nav materiālas nozīmes. Arī es vēlējos Vītolus redzēt finālā, taču arī pārējās ģimenes bija ļoti spēcīgas. Ričiem vokālā tehnika brīnišķīga, arī Igauņu ģimene priecēja ar savu sniegumu. Visvairāk patika tas, ka dalībnieki parādīja, cik ļoti viņi mīl mūziku, savu ģimeni un tautas vērtības. Šī tradīcija – dziedošās ģimenes – ir jāturpina.