Nācija neizdzīvos ar bezbēdību
«Drīz jūs te neviens pat par apkopējiem neņems,» triviāla pludmales konflikta rezultātā man sejā krieviski iešņāca kāda būtne, pārskaitusies par to, ka saziņā ar viņu negrasos pāriet uz krievu valodu. Tomēr uz mirkli pārgāju, mūsu «sarunu» pabeidzot ar vārdiem: «Krim naš!»* Piektās kolonnas cīnītāja aizgāja, klaigādama par latviešu iedzimto bezkaunību un pasaules procesu neizprašanu, kaut gan viņai vajadzēja priecāties par manu «solidarizēšanos» Krimas jautājumā...
Tā viss arī būtu pazudis pludmales karstajās smiltīs, ja vien dzīve nepiespēlētu vajadzīgās paralēles. Labi zinām, ka Latvijā ir attīstīta piektā kolonna, kas nepieciešamības gadījumā ir spējīga mobilizēties un atklāti nostāties pret pamatnāciju, taču pagaidām tā klusi vai mazāk klusi izrāda savu naidu un nepatiku pret «aborigēniem», kuru te «diemžēl daudz». Mazs paskaidrojums par piekto kolonnu: Quinta columna (spāņu val.) ir apzīmējums ārvalstu savervētiem vai tām simpatizējošiem aģentiem, kas nodarbojas ar karaspēka un valsts iedzīvotāju demoralizēšanu, veic diversijas, ceļ paniku utt. Šis apzīmējums radies Spānijas pilsoņu kara laikā, kad Emilio Mola, kas bija viens no nacionālistu karavadoņiem, radio paziņoja, ka Madridei no četrām pusēm tuvojas četras nacionālistu armijas kolonnas, bet piektā kolonna jau darbojas pilsētā. Ar to viņš domāja nacionālistu aģentus un atbalstītājus. Arī Otrā pasaules kara laikā šo vārdu salikumu «piektā kolonna» lietoja, lai apzīmētu pretinieka aģentus savā valstī vai frontes aizmugurē.
Mana pludmales «sarunbiedrene» acīmredzami bija tipiska piektās kolonnas ierindniece. Naidīga, agresīva, uz sev izdevīgām pārmaiņām ceroša. Iespējams, arī viena no tiem, kas savulaik balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu. Kad naids un nepacietība sitas pāri malām, šie aģenti nevilšus atklājas – gluži kā tagad, piedraudot, ka mūs «neviens pat par apkopējiem drīz neņems». Kad tas būs? Tiešām drīz? Ko viņa ir saklausījusi Kremļa propagandas monotonajā skaldīšanā, kas ik dienas ar plānprātiņa neatlaidību sit pa smadzenēm? Šādu – atskaldītu – cilvēku ir daudz. Biedējoši daudz. Tādus diemžēl audzina ne vienā vien mazākumtautību skolā, kā obligātu pavasara pasākumu ieviešot gājienu uz 9. maija «uzvaras svētku» pasākumu, izmantojot no Krievijas atsūtītus mācību līdzekļus un Kremļa angažēto telekanālu melu raidījumus.
Un šādai audzināšanai ir daudz bīstamāks efekts nekā ikgadējam latvju nācijas vienotājelementam – Jaunajam vilnim, kas ar gadskārtu ieražu regularitāti atnāk un ieņem skatītākā TV raidījuma vietu. Patiesību sakot, no tā pat ir ko pamācīties: lūk, krievu popmūzikas grandmāte Alla Pugačova vienkārši piešķir divas savas balvas Latvijas un Lietuvas pārstāvjiem, un viņai ir vienalga, ko par to teiks Kremlis! Tas jau ir pateicis, un Allas dziesmas Krievijas TV kanāli vairs nerāda, ir apturēts viņas dziesmu teātra daudzmiljonu projekts. Un tas viss noticis tāpēc, ka Alla Pugačova nostājās nevis Kremļa, bet Ukrainas pusē. Tā ka ne jau visi Jaunā viļņa dalībnieki ir Putina propagandas nesēji un Kremļa lakstīgalas, un arī ar mākslu – es runāju par cilvēkiem, kas ir mākslinieki, un Alla Pugačova neapšaubāmi tāda ir – var atrast iespējas, kā iedarboties uz vēstures procesiem. Pugačova šobrīd ir nozīmīgs Krievijas antikremlisko spēku resurss, un viņa var sasaukt sev līdzi ļoti daudz sekotāju. Un šajā gadījumā Jaunais vilnis ir bijis kā viena otra Kremlim nelojāla mākslinieka platforma.
Bet mēs – kamēr izniekojam spēkus, dauzīdami vara bungas pret Jauno vilni, izniekojam arī laiku un gudrību, lai vērstos pret piektās kolonnas vairošanos te, Latvijā. Nedz izglītības sistēma, nedz kultūras un zinātnes spīdekļi, nedz mākslas pīlāri – neviens un nekas nemēģina aktualizēt mūsu iekšējo problemātiku, kas saistās ar nācijas spēka vājināšanu un nacionālās pašapziņas mazināšanu. Arī partijas – gan vecās, gan jaunās – raujoties pie varas caur Saeimas vēlēšanām, nemēģina pat formulēt nācijas eksistences iespējas šajos morālā pilsoņu kara apstākļos, kur nu vēl iestāties un cīnīties par pamatnāciju, kuru konsekventi sagrauž piektā kolonna!
Ja nekas nemainīsies mūsu pašu attieksmē pret latviskumu, valstiskumu un tā noturēšanu, pludmales piektās kolonnas ierindniecei var izrādīties taisnība: ne tikai par apkopējiem mūs neviens neņems – mūsu vispār nebūs! Nācija, kas nevēlas sevī identificēt graujošas vēža šūnas, nevar izdzīvot tikai ar bezbēdību vien. No piektās kolonnas gan ir kāds labums: tā ir šo vēža šūnu ražotāja, tā visu laiku atgādina par sevi, mazinot mūsu bezbēdību.
* Krima ir mūsu! – krievu okupantu sauklis pēc Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksijas.