Mēs, protams, varam ierēkt, ka kaimiņvalsts prezidents Putins 8. augustā ir pasludinājis Viskrievijas badastreiku un ka drīz «viņiem tur nebūs, ko ēst». Varam arī pārāk neuztraukties par to, ka Krievijas embargo rezultātā par bezdarbniekiem kļūs vairāki simti, varbūt pat tūkstoši cilvēku. Sak, esam pārdzīvojuši gan cukurfabriku, gan Liepājas metalurga, gan citu stratēģiski svarīgu rūpniecības objektu slēgšanu. Mēs varam pirkt, kraut kaudzēs un cītīgi ēst šprotes, pārējās zivis un desas, un tādas aktivitātes nav novērtējamas par zemu: mēs atbalstām savus ražotājus, palīdzot viņiem un sev pārvarēt Krievijas pieteiktā badastreika sekas.
Mēs varam daudz ko. Bet pēc tās varēšanas iestājas viegls apjukums. Ārkārtas sēžu režīmā darbojas Ministru kabinets, un valdības gudrinieki sēž ar tik pazudušām sejām, ka sāk viņu palikt žēl. Bet žēlums ātri vien pāriet. Pēc gadiem ilgas muldēšanas par «citiem noieta tirgiem» nu ir iestājusies pilnīga... hm, ķermeņa aizmugures daļa. Ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis nule izteicies, ka, «lai atrastu jaunus noieta tirgus Latvijā ražotajām pārtikas precēm, kas pakļautas Krievijas embargo, ir nepieciešams divu trīs gadu darbs». Iespējamais Latvijas preču nosūtnes adresāts esot, piemēram, Ķīna. Protams. Jo Latvijā ražotā pārtika Eiropas pārējo valstu patērētājus neinteresē: turienes audzētāji jau tagad izmisīgi domā, kurā grāvī izgāzt dārzeņu kravas, kas jau kritiski ilgu laiku kavējas pie Krievijas robežas... Vai vērts teikt, ka «divu trīs gadu darbs» bija jāsāk darīt pirms diviem vai trim gadiem? Vai varbūt vēl agrāk?
2012./2013. gada ziemā sākās kampaņa Nepērc svešu!, kurā iesaistījās vismaz 20 Latvijas ražotāju. Kampaņas būtība: popularizēt Latvijā ražotās pārtikas un nepārtikas preces, jo tās, protams, ir viskvalitatīvākās un mums piemērotākās. Bija daudz skepses un pat nievu, taču kopumā šī kampaņa aktualizēja mūsu ekonomisko patriotismu, un, kaut arī plaši pētījumi par šīs kampaņas rezultātiem netika veikti, domāju, ka daudzi ražotāji pamanīja savu ēdamo un citādi izmantojamo darinājumu aktīvāku noietu. Un, re, ekonomikas ministrs arī tagad pauž viedokli, ka «varētu īstenot kādu kampaņu, lai sekmētu sankciju skartās produkcijas noietu pašu mājās, piemēram, šos produktus varētu atzīmēt ar īpašu marķējumu vai veikalos izvietot īpašā atrašanās vietā». Dabiski, nav prāta darbs atkal norādīt uz pagātni, taču arī to vajadzēja sākt darīt pirms vairākiem gadiem, pat vēl pirms kampaņas Nepērc svešu! – varbūt latvju patērētājs, piemēram, uz ķiplokiem, kas audzēti dzimtajās ārēs, skatītos kārīgāk nekā uz Ķīnas sīveņiem... Bet Dombrovska kungs, šķiet, uzskata, ka piedāvājums veikt Latvijas preču popularizēšanas kampaņu ir kaut kas ārkārtīgi oriģināls un efektīvs. Daudz oriģinālāk būtu, ja parlaments un valdība laikus būtu sākuši domāt par likumiem, kas palīdz strādāt un ražot šajā uzņēmējiem, maigi sakot, ne visai pretimnākošajā valstī.
Šāda pēkšņa aktivitāte drīzāk izskatās pēc kampaņveidīgas histērijas, no kuras labuma nav nekāda, izņemot to, ka Latvijas iedzīvotājiem kārtējo reizi tiek uzdzīts stress. Bet ar to jau arī nekas nebeidzas. Nepamatota optimisma angažēti demagogi kladzina par to, ka «ekonomiskie grupējumi» vien tricina gaisu, draudot ar ubadzīgiem laikiem pēc Krievijas embargo sekām. Šie «ekonomiskie grupējumi», redzat, ir eksportējuši savas preces uz Krieviju: tur nonākusi gan mūsu Dzintara kosmētika, gan zivju konservi, gan gaļas un piena produkti. Nu, tad paši vainīgi, ka sadarbojušies ar ļaunuma impēriju. Nu tad lai tie uzņēmumi izput zilās ugunīs! Mums tāds «prokrieviskais eksports» nav vajadzīgs!
Grūti izprast, vai šādas «ekonomiskās domāšanas» avots ir pašu glupība vai neprasmīgi slēpta provokācija – lai turpinātu Latvijas ekonomikas graušanu. Tas, ka embargo sekas izjutīsim, ir skaidrs, bet mēs to izturēsim. Bet tas, ka vieni ir vārgulīgi, domājot par valsts ekonomikas aizsardzību, bet citi – provokatīvi, liecina par to, ka spēlē iesaistījušies nopietni spēki. Turklāt tuvojas Saeimas vēlēšanas. Partijām, kas populistiski vēlas izcelties, domāju, pietiks nekaunības publiski uzdoties par viedajiem ekspertiem un padomdevējiem, norādot izeju no embargo krīzes. Laikam jau labi pazīstam šos «ekspertus»: valsts vadība krietnu laiku to rokās... Būs jauni «eksperti»? Tad jau labāk pievienojamies badastreikam.