Somijas pilsētas Toholampi ģimnāzijas skolotāji savākuši naudiņu un atsūtījuši to uz Jūrmalas Pumpuru vidusskolu – draudzīgai palīdzībai, tā sacīt, lai izglītības druvas arāji nenomirtu badā.
Arī Somijas mediji taču raksta par mūsu valsts nožēlojamo situāciju, tostarp arī par skolotāju novešanu līdz bezcerīgam izmisumam, par ko varam sirsnīgi pateikties mūsu tālredzīgajai valdībai, sevišķi – Izglītības un zinātnes ministrijai.
Par Toholampi man pastāstīja Jūrmalas Pumpuru vidusskolas vēstures skolotājs Mārtiņš Āboliņš. "Tik tālu nu esam novesti, ka mums sūta ubagu dāvanas," viņš nopūtās. Ja paskaita dižos ienākumus, nekas cits neatliek kā vien šīs dāvanas pieņemt. "Skolotāji, skolēnu vecāki, studenti, medicīnas darbinieki un citu profesiju cilvēki 1. septembri sagaida piesmieti – psiholoģiski, morāli, fiziski, materiāli... Skolotāji, kuriem palikusi viena darba slodze, oktobrī reāli saņems kādus 200 latu. Komunālie izdevumi –100 latu, telefons, internets, TV – ap 40 latiem, mēnešbiļete – 20 latu. Ēšanai paliek kādi 40 lati mēnesī. Dienā – mazliet vairāk par latu. Vai kāds no tā var izdzīvot?" retoriski vaicā skolotājs. Un ko darīt tiem skolotājiem, kuriem ir arī apgādājami bērni vai slimi vecāki, kurus valdība jau tāpat apcirpusi?
Taču viņš aizmirst pie šī beznaudas sloga pieskaitīt arī nodokļus, kuri jau ir un vēl būs: nodoklis par mājvietas liekajiem kvadrātmetriem, nodoklis par gaisa maitāšanu, nodoklis par pārāk lielu algu, nodoklis par vēl neuzliktajiem nodokļiem...
Skolotāji vasaru pārlaida ar saulīti un relatīvu mieru. Dažas dienas pirms mācību gada sākuma Jūrmalas skolotāji, sanākuši kopā, sprieda, ka 1. septembri ar sērām nemaitās, taču izlēma, ka visas Latvijas skolotāju streiks gan būtu atsvaidzinošs viegli iesmakušajiem valdības locekļiem. Jūrmalnieki aicina skolotāju streiku atbalstīt arī tos, kuri tikpat vai vēl stiprāk cietuši no t. s. valdības bezjēdzīgās mētāšanās no viena grāvja otrā. "Beigsim dziedāt, prasīsim adekvātu samaksu par darbu, lai mums nebūtu kauns savai ģimenei acīs skatīties," – tā Mārtiņš Āboliņš. "Kāpēc mēs nevarētu rīkoties tāpat kā zemnieki pērnpavasar? Bloķēsim pievedceļus Rīgai, veidosim Skolotāju ceļu – līdzīgi Baltijas ceļam. Kolēģi, atmetiet savu iztapību pret skolu direktoriem, kuri nereti izmanto no augšas nolaistus stulbus rīkojumus, lai pazemotu skolotājus! Dažādi izglītībai pietuvinātie klerki nepretojas ministrijas jaunievedumiem, kas sekmējuši nepilnības un stulbības izglītībā."
Skolotāji tomēr nevēlas pārtikt no ubagu dāvanām, ko viņiem laipni piešķir valsts un līdzjūtīgie ārzemju kolēģi. Skolotāji gatavi streikot. Bet man nezin kāpēc šķiet, ka pie varas esošajiem ir dziļi pie elkoņa šīs aktivitātes. Viņi ar lielāku vai mazāku interesi noskatīsies uz skolotājiem kā uz tādiem cīņas spara pilniem prusakiem burkā, pēc tam aizskrūvēs vāciņu un ļaus nosmakt. Un tas būs tikai viens neliels posmiņš lielajā izdzīvošanas eksperimentā, ko noorganizējuši pasaules labvēļi. Un pazemojoši ir tas, ka mūsu vietējie varturi neatslābstoši skatās viņiem mutē, ubagojot kārtējos latiņus. Atšķirība tikai tāda, ka skolotāji – pretēji varturiem – tomēr prot strādāt. Vismaz lielākā daļa no viņiem.