Ar ko vienojas dzejniece?

© f64

«Cīņā pret nacismu apvienojas tautas un valstis. Es, Andra Manfelde, esmu latviete. Illarions Girss ir krievs. Arī mēs apvienojamies,» savā medijiem nosūtītajā vēstulē raksta dzejniece Andra Manfelde.

Tāda pēkšņa latvju dzejnieces internacionāla kopdziesma ar «antifašistu» Illarionu Girsu sāka skanēt tad, kad neviens latviešu advokāts neizteica vēlēšanos aizstāvēt Manfeldi tiesas procesā, kas pret viņu uzsākts par parāda piedziņu: producents Juris Millers pieprasa atdot 500 eiro, kurus dzejniece uz līguma pamata saņēmusi par dziesmu tekstu sacerēšanu mūziklam Cukurs. Herberts Cukurs. Teksti bija sacerēti, un komponists Jānis Ķirsis jau gatavojās tos apskaņot, taču šā gada martā dzejdare strauji nostājās pozā, aizliedzot izmantot savus tekstus mūziklā, jo zibenīgi esot nākusi atskārsme, ka Herberts Cukurs, izrādās, ir ne tikai lidojis zem Liepājas tilta, bet bijis arī «Arāja brigādes» dalībnieks. Tāpēc «patriotisms ar nacisma vaibstiem» viņai neesot vajadzīgs, jo pretējā gadījumā «mana darba dēļ Latvija tiks lamāta par nacistisku valsti un mani bērni par nacistes bērniem».

Tāda atbildības nasta, protams, ir smaga, jo ne katrs ir gatavs uzņemties visu veco un topošo nacistu vainu. Ikvienam ir jānostājas kaut kādā konkrētā pusē, un Manfeldes idejiskā saplūsme ar «antifašistisko» juristu Girsu un viņa pārstāvēto krievaizstāvības biedrību Russkaja zarja (Krievu rītausma – krievu val.), kurā darbojas pazīstamie «cīnītāji» – krievu valodas referenduma rosinātāji – Girss un Lindermans, kā arī Latvijas karoga zaimotājs Osipovs, ir pat cildināma un uzteicama: beidzot dzejniece atradusi savu īsto vietu. Nu biedrs Girss tiesas procesā aizstāvēs (bez samaksas!) jauno dzejnieci, bet viņa pēc tam atlīdzībā, jācer, piedāvās vārsmas par tautu draudzību, kas kā sārta saulīte lec Krievzemes dzīlēs. Ne velti krievu rītausmas sauklis ir: «Debesīs dievs, virs zemes – Krievija».

Tāda pārliecība ir cienījama, un var tikai šausmās nodrebēt, iedomājoties, ko nācās pārciest nabaga dzejniecei, kad viņa ieraudzīja ar kečupu notrieptās lelles, kurām nācās kāpt pāri, ejot uz pirmizrādi. Bet varbūt dzejniece, šausmas sublimējot riebumā, tomēr neaizgāja uz pirmizrādi Liepājā? Tad kāds pamats un kādas tiesības viņai savā vēstulē rakstīt, ka «šovprojekts, kas veidots, provocējot skandālu, diskusiju sadursmes, antisemītismu, rusofobiju, neradoši un pašmērķīgi politizē mākslu»? Tas no sērijas «neredzēju, bet zinu, ka mēsls»?

Es gan aizgāju. Arī man nācās kāpt pāri jau vairākās «performancēs» pabijušām lellēm, kas apsmērētas ar kaut ko sarkanu. Un man nemaz nešķita, ka tie plastmasas veidojumi ir kaut kādi «nacisma upuru simboli». Āksti, kas strīpainos vamzīšos skraidelēja starp lellēm, tēlodami mocekļus, raisīja tikai smieklus. Mūžīgie «antifašisti» Josifs Korens un Jakovs Pliners bija pulcinājuši pie koncertzāles Rīga savus viendomātājus, un tieši visas šīs varzas māžošanos varēja nodēvēt par apvainojošu tiem cilvēkiem, kas cietuši no dažādiem totalitārajiem režīmiem. Tieši «antifašistu» histēriskās aktivitātes, uzbāžoties cilvēkiem, kas devās skatīties izrādi, bija «nosodāmas», tādas, kas «sēj naidu starp tautām», Manfeldes vārdiem runājot. Jo izrādē nekur un nekādā veidā netika glorificēts nacisms – kā to vēlējās redzēt «antifašisti», bet Pētera Draguna dziesmu teksti, kurus viņš sacerēja Manfeldes vietā, bija emocionāli un jēdzienietilpīgi.

Var, protams, diskutēt par mākslinieciskajām niansēm vai iestudējuma budžeta ierobežotību, taču kopumā iestudējums saviļņoja. Jo izrunāja, izdziedāja stāstu par cilvēku, kas iesprostots vēstures «veidotāju» uzspiestajās un melīgajās dogmās, no kurām viņam neļauj izkļūt nedz paši «veidotāji», nedz mūsu tradiconālais malā stāvētāju sindroms: ka tik kāds kaut ko nepateiktu un ka tik man par to nekas nebūtu...

Bet mūsu dziesma nav par iestudējumu, pat ne par 500 eiro. Tā ir par rūgtumu. Par to, ka mūsu kultūras telpā parādās savpatni «domātāji», kurus veiksmīgi izmanto dažādi girsi, lindermani un osipovi. Un izmanto ne jau kaut kā, bet – pret Latviju, lai ar pašu latviešu rokām un prātiem grautu latvisko esību, melīgi nodēvējot to par vēršanos pret nacismu. Kādreiz tomēr jāpadomā, ar ko «vienoties» šādā cīņā. Literatūrā ir aprakstīti gadījumi par liktenīgu savienību ar sātanu. Bet tā jau ir tikai literatūra, vai ne?

Svarīgākais