Teju desmit gadu esam dzīvojuši neziņā – ir mums ģenerālprokurors vai nav? Tik kluss un patīkams bijis Jānis Maizītis kā meiteņu ģimnāzijas garderobists: ne viņu redzēt, ne dzirdēt. Tik maigs viņa vaigs kā rožmaizīte, tik ieturēts un nepolitizēts kā baznīcas kora dziesmu grāmata.
Kam gan tas negadās?
Nu beidzot uzzinājām, ka ir, ir mums bijis ģenerālprokurors! Jo, raugi, viņš šajā amatā pieteicies strādāt, izrādās, jau trešo termiņu. Tātad pirms tam viņš bijis jau divus termiņus! Ja ļoti rūpīgi ieskatās viņa darba augļos, arvien dziļāk saprotam savu alošanos: ne nu rožmaizīte, ne nu garderobists – kārtīgs vecis ar krampi, kuru pamanīs tie, kas gribēs pamanīt. Jo dziļajos ūdeņos, kā smejies, lokanākie zuši dzīvo.
Arī koalīcijas zēni un meitenes aizgūtnēm slavē mūsu ģenerālprokuroru, sak, labāka nav un nevar būt. Tāpat Augstākās tiesas galvenais vīrs – Ivars Bičkovičs – jūtas gandarīts, ka Maizītis ir nolēmis kandidēt. Kas gan cits viņam atliek, izņemot gandarījumu? Ja neizjutīs gandarījumu, prokuratūra vēl, nedod dies, kārtīgi pieķersies Bičkoviča Latvijas pilsonības iegūšanas apstākļiem. Tāpēc labāk – izjust visu, kas nepieciešams.
Bet ja kādam vēl kaut kas nav skaidrs, pie tiem krampīgajiem zušiem pieķersimies: lai visi beidzot uzzina, par kādiem labiem un veiksmīgiem darbiem politiķi un ekspolitiķi unisonā skandē: Maizīti! Maizīti! 2001. gadā Maizīša kungs pieķērās Valsts nekustamo īpašumu aģentūras ģenerāldirektora Jāņa Mottes lietai: šis darbonis esot nelikumīgi piešķīris sev un radiem labum labos dzīvokļus. 2007. gadā Rīgas apgabaltiesa Motti attaisnoja. Nu, gadās.
2008. gadā Augstākā tiesa atstāja spēkā piespriesto cietumsodu bijušajam Jūrmalas mēram Jurim Hlevickim: tā esot bijusi pirmā politiskās korupcijas lieta, kurā iegūti pierādījumi. Tiešām vērtīgs pasākums: cietumā ielika pārmijnieku, lielās zivis, ieskaitot vienu no afēras organizētājiem – Germanu Milušu, joprojām peld brīvajos ūdeņos. Tā arī gadās!
Pilnīgi nepolitizēti!
Jau apnicis uzskaitīt vairākas ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistītas lietas, kuras – visas kā vienu – Ģenerālprokuratūra ir zaudējusi. Tās bija absolūti un negrozāmi nepolitiskas lietas, kurās nebija ieinteresēta pilnīgi neviena partija. Tieši tāpat ar Jauno laiku nepavisam nesaistīta bija tā saucamā Rēzeknes burtnīciņu lieta: neilgi pirms 9. Saeimas vēlēšanām žurnālisti atklāja Rēzeknes gaļas kombināta melno kasi, kas, iespējams, izmantota Jaunā laika reklāmas kampaņai un citu partijas izdevumu segšanai. 2006. gada augustā Jānis Maizītis uzdeva KNAB pārbaudīt, vai Rēzeknes burtnīciņas nevelk uz politisko partiju finansēšanas pārkāpumu pusi. Protams, nekas ne uz ko nevilka, KNAB vientiesīgi pieļāva burtnīciņu atdošanu atpakaļ to pazaudētājiem, sak, tā vairs nedariet, un Rēzeknes jaunlaicieši sparīgi noslīcināja nelaimīgos papīra izstrādājumus Režicas upē – lai nemaitā skaidro gaisu. Toreiz dusmas esot izrādījis pat Maizītis: kā nu tā varēja atdot iznīcināšanai vienīgo pierādījumu?! Bet varbūt tā arī vajadzēja? Tās nelietīgās burtnīciņas taču apēnoja kristālskaidro Jauno laiku, bez kura palīdzības SAB direktora amatā neiesēstos Jānis Kažociņš.
Nepagāja ne gads, kad Jānis Maizītis sabārto KNAB aizstāvēja ar īsti tēvišķu, nepolitizētu mīlestību: toreizējais premjers Kalvītis bija nez no kurienes nodevīgi izracis Valsts kontroles ziņojumus, kuros viņš, garlaicības mākts, atrada kaut kādus trūkumus grāmatvedības uzskaitē un – iedomājieties tikai! – atstādināja no amata KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu.
Maizītis gan kliedza, ka pārkāpumi ir tīrās pupu mizas, bet valdība tik šķūrēja savu vezumu: nevajag mums tādu KNAB direktoru! Šāda rīcība pret korumpantu biedu un taisnības kareivi Loskutovu izsauca Mūkusalas laikraksta lasītāju sašutumu, kas, sākoties lietum, pārauga gluži gaumīgā lietussargu modes skatē. Toties pēc tam, kad atklājās, ka divi KNAB darbinieki ilgstoši zaguši naudu no šā kantora seifiem, Maizītim tomēr nācās atzīt, ka Loskutovs ir līdzvainīgs šajā situācijā. Tiešām, kurš gan nekļūdās, ja mīla nāk no sirds, nevis no politizētām simpātijām!
Nule minēto apstiprina eksperte visos jautājumos Vaira Vīķe-Freiberga: "Viena lieta, ko Maizīša kungam nevar pārmest, tas ir politiskā angažētība. Viņš tik tiešām ir politiski pilnībā neitrāls. Man ir nācies kā prezidentei septiņu gadu garumā ar viņu strādāt, un es varu apliecināt, ka tas ir cilvēks, kas nevadās no politiskiem apsvērumiem. Otrkārt, viņš ir profesionāls savā darbībā – tātad savu rīcību viņš virza un arī visu iestādi, ko vada pēc visām savām spējām un augstākās sirdsapziņas tādai, kādai viņai jābūt." (No raidījuma Nekā personīga.)
Gaumes jautājums
Un tomēr vispārliecinošāk un bezbailīgāk mūsu Maizītis izcēlies sakarā ar Parex bankas pārņemšanas peripetijām. 2008. gada 8. novembrī, kad notika valdības sēde, Jānis Maizītis vienkārši piecēlās un aizgāja prom pirms tās sēdes daļas, kurā runāja par Parex bankas pārņemšanu. Maizītim bija tiesības piedalīties valdības sēžu slēgtajās daļās, viņam bija tiesības arī izteikt viedokli. Taču viņš to neizdarīja. Par to savā grāmatā Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki raksta arī Lato Lapsa. Ģenerālprokurors faktiski nekad nav atbildējis uz jautājumu: kāpēc viņš aizgāja prom tieši pirms spriešanas par Parex banku? Šo jautājumu uzdeva arī Lato Lapsa, un Ģenerālprokuratūra viņam sniedza atbildi: "Likums nenosaka obligātu Ģenerālprokuratūras amatpersonu piedalīšanos valdības sēdēs, bet iemeslus, kāpēc J. Maizītis nepiedalījās sēdes daļā, kur tika lemts jautājums par Parex banku, viņš nekomentē."
Savukārt pats Maizītis atbild: "Ministru kabineta 2008. gada 8. novembra sēdē, kad tika skatīts jautājums par AS Parex banka, es nepiedalījos un nebiju iepriekš informēts un iepazīstināts ar materiāliem, kas attiecās uz šajā sēdē izskatāmo jautājumu par AS Parex banka. [..] Ģenerālprokuratūrai nav lūgts sniegt atzinumus par Latvijas Republikas Ministru kabinetā gatavotajiem lēmumiem par Latvijas valsts piedalīšanos AS Parex banka kapitāla bāzes nostiprināšanā." Un tomēr – kāpēc viņš nepiedalījās šajā sēdē, kas bija vitāli svarīga Latvijas valstij? "Patreiz Ģenerālprokuratūrā ierosinātā kriminālprocesa saistībā uzskatu, ka mani skaidrojumi par prokuratūras pārstāvja nepiedalīšanās motīviem Ministru kabineta sēdes beigu daļā var tikt neviennozīmīgi interpretēti. Līdz ar to jebkādu iemeslu skaidrošanu uzskatu par nepieļaujamu," atbild Maizītis.
Nez kas tie par "nepiedalīšanās motīviem", kuri varētu tikt "neviennozīmīgi interpretēti"? To, šķiet, visprecīzāk nosaukt par ieinteresētību, pasarg dies, ne par personisku, jo ģenerālprokurors nevar un nedrīkst būt personiski ieinteresēts šādās lietās, savukārt cits ieinteresētības gals var būt vienīgi politiskais. Bet varbūt pēkšņā bēgšana no valdības sēdes parāda šā amatvīra gluži cilvēcisku rakstura iezīmi – gļēvumu? Kā mēdz teikt, neesmu dzirdējis, neko nezinu, lieciet mani mierā, man ir savi motīvi, kurus atklāt ir nepieļaujami. Šāds skaidrojums ticami iezīmējas brašās koalīcijas vienbalsīgajā piekrišanas bildē Atbalstīsim Jāni Maizīti ģenerālprokurora amatā uz mūžīgiem laikiem! – jo kura partija gan vēlēsies ģenerēt ģenerālprokurora neievēlēšanas traci, kas tai pieliptu kā nesmuks plāksteris neilgi pirms vēlēšanām?
Bet pats Maizīša kungs palēnām sāk atgādināt vienu no pasaku varoņiem, bet īsti nevaru saprast, kuru tieši – vai nu Turkmenistānas prezidentu Nijazovu, vai nu kino varoni Betmenu. Abi savos amatos ir ielikti uz mūžīgiem laikiem, abiem ir pašaizliedzīga vēlme kalpot ideāliem – kādi nu tie katram ir. Taču tas jau atkal gaumes jautājums.
*forever – uz mūžīgiem laikiem.