Vakar viņi raudāja tāpat kā skolotāji. Protams, ne visi un ne vienmēr atklāti: ārsti un medmāsas taču ir pieredzējuši tik daudz dramatisku un pat traģisku situāciju, kad asarām nav vietas –, jāpalīdz cietējiem, nav laika jūtināties!
Taču šoreiz bija cits gadījums: šoreiz sāpēja pašiem, turklāt nepelnīti. Emocijas pastiprināja arī stihiskais, bet no sirds nākušais protests uz Bauskas šosejas, kur baušķenieki izmisīgi mēģināja pievērst uzmanību savas vietējās slimnīcas bezjēdzīgajai slēgšanai. Protestu noprotestēja no Rīgas izsauktā specvienībā Alfa, drosmīgi nogrūžot uz ceļmalām sievietes, sirmgalvjus, jauniešus, bērnus... Tāda kārtīgas, totalitāras varas normāla izpausme.
Jā, Bauskas slimnīcas mediķiem 31. augusts bija pēdējā darba diena, un 1. septembrī viņi varēja vien palūkoties cits uz citu, pārrunāt labo un slikto un doties uz saviem mazdārziņiem. Bauskas slimnīca bija no tām, kuras ar gana vieglu valdības roku tika izsvītrotas no stacionāru saraksta. Bet tajā bija gan moderna uzņemšanas un diagnostikas nodaļa, gan terapijas, reanimācijas, gan traumatoloģijas, ķirurģijas nodaļas, gan gaišu slavu ieguvusī dzemdību un ginekoloģijas nodaļa. Šajā slimnīcā piedāvāja piedalīties ģimenes dzemdībās ar paaugstināta komforta līmeni, tur notika topošo vecāku skolas nodarbības un bija paaugstināta komforta līmeņa palāta. Nesen iegādātā aparatūra nu klusi apput tukšās operāciju zālēs.
It kā jau ierasta situācija bijušajā Latvijas Republikā, kas ar strauju, bet visai muļķīgu optimismu palikusi par SVF protektorātu. Tik daudzas teicami aprīkotas un labas slimnīcas jau slēgtas bez pamatojuma, ka to skaits sajucis. Nu, nevajag mums tās slimnīcas, skaidrs. Jo ātrāk latvieši savas ķelles noliks, jo labāk. Taču ar Bausku sanāca kaut kā īpaši: cilvēki nostājās pret varas patvaļu. Veselības ministre Baiba Rozentāle gan augstprātīgi izmeta – sak, tādas tiltu bloķēšanas akcijas neietekmēšot lēmumu pieņemšanu par slimnīcu turpmāko likteni. Drosmīgi teikts, it sevišķi, ja to saka cilvēks, kam izglītība un dzīves pieredze lēmusi slimniekiem palīdzēt, nevis tos atstāt dabiskai atlasei... Nez, cik drosmīga būs ministre rītdien, kad aizbrauks uz Bausku, lai izskaidrotu lēmumu likvidēt modernu slimnīcu. Protams, ja vien atbrauks un ja vien kāds vēlēsies viņā klausīties.
Iespējams, daži jautājumi varētu būt šādi: kāpēc likvidēja Bauskas slimnīcu, kurai nebija parādu un kam bija laba slava? Kāpēc nelikvidēja, piemēram, Dobeles ārstētavu, kurai ar to labo slavu tā ir, kā ir? Turklāt – vai galvenajai satiksmes stīgai, proti, autoceļam A7, kas vijas cauri trim valstīm – Via Baltica – jāpaliek bez nopietnas slimnīcas tik blīvas autosatiksmes posmā? Nedod, dies, ja notiek kāda avārija. Un ko darīt ar insulta vai infarkta slimniekiem, kuriem jautrs pārbrauciens no Bauskas apkaimes līdz Rīgai, Jēkabpilij vai Jelgavai var maksāt dzīvību? Un ko iesākt ar dzemdētājām, kuru bērniņi pasaulē nāk nevis pēc ministrijas pavēlēm, bet gan tad, kad viņi to vēlas? Un ko iesākt ar pāris ātrās palīdzības automašīnām, kas histēriski tiek raustītas pa diezgan plašo reģionu, dispečerei klusībā lūdzot likteni, lai vienlaicīgu izsaukumu nesanāk vairāk par mašīnām...
Kāda bijušās slimnīcas daktere bažījas, ka, sadzenot dzemdētājas lielajos kombinātos, viņas itin viegli var noķert ne tikai stafilokoka, bet arī citas, vēl nepatīkamākas infekcijas. Viņa nav pārliecināta, ka, likvidējot veselības aprūpes pieejamību, ko šajā gadījumā personificēja Bauskas slimnīca, lauku sieviete izvairīsies nākt uz profilaktiskajām pārbaudēm, lai laikus varētu konstatēt saslimšanu ar vēzi: vizīte dārga, papildus izmeklējumi – vēl dārgāki, par autobusa biļetēm vispār nerunāsim... Daktere ir uztraukta par to, ka no valsts – arī konkrēti no Bauskas – aizbraukuši daudzi medicīnas speciālisti. Līdzīgās domās ir arī Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics: viņš domā, ka pēc trim vai pieciem gadiem Latvijā vairs nebūs medicīnas speciālistu, un pacientiem tie būs jāmeklē ārvalstīs. Diagnostikas centrs Rīgā ir likvidēts, bet iestāties rindā, lai apmeklētu citas līdzīga tipa iestādes – lauku sievām diezgan bezcerīgs pasākums.
Gandrīz divdesmit gadu pagājuši kopš neatkarīgas valsts atjaunošanas, taču veselības aprūpē viss gājis tikai uz leju, neslavas virsotnēs uznesot arvien jaunus nozares varoņus. Viņu anekdotiskā trauksmainība būtu smieklīga, ja vien tā nebūtu nesusi tik daudz jau esošu un vēl briestošu nelaimju. Mana sarunbiedrene daktere rūgti iesmejas: "Zināt, mēs dzīvojam Staļina tradīcijās: ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas." Tiešām: jo mazāk būs slimnīcu, jo straujāk saruks cilvēku skaits Latvijā, jo ātrāk dils ar cilvēkiem saistītās problēmas. Šai skaistajai atziņai aktīvi pieslējušies arī apbedīšanas meistari: Bauskā pirms neilga laika atvēries otrs apbedīšanas pakalpojumu birojs. Laikam taču saož medījumu. Precīzi!