Pašcieņas tizluma piebarotāji
«Požalusta, što vi hoķeļi?» man jautā pārdevējs Kauguru tirgū, kad pamana, ka esmu nolūkojusi viņa piedāvātos jaunos kartupelīšus. «Latviski nevar?» es atjautāju. «Nu, jums uz pieres nav rakstīts, ka esat latviete,» viņš turpina latviski, nemaz nesamulstot. Es arī ne, tomēr gribu izzināt vairāk: «Vai tad jūs atrodaties Krievijā, ja mani uzrunājat krieviski?» Viņš joprojām nesaprot, ka vairs nevēlos viņa kartupeļus, taču skaidro: «A vispār Kauguros lielākā daļa ir krievi, vot, tāpēc es arī runāju krieviski.» «Diez vai kādam pircējam gabals nokristu, ja jūs vispirms viņu uzrunātu latviski. Jums nav cieņas pret savu valodu,» jau iedama prom, pielieku punktu.
Visai bieži kāds pakalpojums Latvijā vispirms tiek piedāvāts krieviski. Jā, pakalpojuma sniedzējs vēlas «apgūt» pēc iespējas plašāku klientu loku, taču reizēm šī vēlme pārvēršas pretmetā: pakalpojuma saņēmējs atsakās šo pakalpojumu pieņemt. Nu kas tad tur, jūs teiksit, gan jau atnāks kāds cits un piecietīs krievisko uzrunu! Protams, ka piecietīs, un tādu būs daudz!
Taču stāsts jau sen vairs nav par to, cik kilogramus kartupeļu pārdos Kauguru tirgotājs vai cik iejūtīgi šūšanas darbnīcā nogriezīs bikšu galus. Stāsts ir par mūsu pašu attieksmi pret savu valodu, proti, par mūsu pašcieņu, kas nav nopērkama vai pārdodama. Nesen kāda krieviski runājoša māte saskandalējās ar Bērnu slimnīcas ārstu Gunti Rozentālu, kurš neesot vēlējies ar viņas meitu runāt krieviski. Sekoja māmulītes draudi sūdzēt ārstu tiesā, savukārt Krievijas TV kanāli, izmantojot «lielisko iespēju» kārtējo reizi nogānīt Latviju, izsmērēja dakteri gar sienām. Taču interesantākais bija tas, kā reaģēja viens otrs Latvijas medijs. Palūk, kādi bija daži virsraksti: Bērnu slimnīcas ārsts nolamā 14 gadīgu meiteni - invalīdi par to, ka viņa nerunā latviešu valodā!, Ārsts norāj bērnu invalīdu par nepietiekamām latviešu valodas zināšanām utt. Vienvārdsakot - nosodoša izteiksme. Kaut gan patiesībā ārsts nedz nolamāja, nedz norāja četrpadsmit gadus veco jaunkundzi, kas pusaudzes fantāzijās, kuras, iestiprinātas ar mammītes histērisko šovinismu, uzauga slima ziloņa tuklumā. Savukārt ārsta aizstāvība medijos bija visai kusla, neko diži neuzstājās arī politiķi, kam vajadzētu stāvēt par latvju ārsta tiesībām runāt valsts valodā. Šūmējās vien sociālie tīkli un daži nacionāli noskaņoti mediji.
Šis nav vienīgais gadījums, kad par valodas lietojumu uzmilst konflikts uz līdzenas vietas. Līdzīgi notika ar ārsti Ingu Rezgali, kas atteicās runāt krieviski. Pēc tam gastroenterologs Hosams Abu Meri, kas, dzīvodams Latvijā, ir lieliski iemācījies valsts valodu, komentēja šo gadījumu tā: «Neviens likums man neliek sazināties svešvalodā.» Arī Ināra Janičenoka, medicīnas centra Pluss 5 vadītāja, laikrakstam Latvijas Avīze izteicās itin skaidri: «Valsts valoda ir jāciena, un, ja Latvijas iedzīvotājs neuzskata par vajadzīgu apgūt latviešu valodu, tad viņš var algot tulku. Tā nekaunība ir aizgājusi pārāk tālu - daudzi atnāk pie ārsta un pieprasa, lai ārsts ar viņiem runā krieviski, jo nevēlas runāt latviski.»
Jautājums ir tikai viens: kāpēc ir tik daudz to, kuri «pieprasa», lai ar viņiem runā krieviski? Sagadīšanās? Diez vai. Situācija ir kā tajā populārajā dziesmiņā: «Bet vai tālāk nedrīkst? Drīkst!» Protams, ka drīkst! Mēs paši piekāpjamies bezkaunīgam spiedienam un pārkrievošanai gan sadzīvē, gan izglītībā, un šovinistiskie mēsli to vien gaida, lai uzpeldētu rāmi stagnējošajā ikdienības dīķelī, kurā var veiksmīgi noslīcināt tos, kuri vēl domā un dzīvo latviski.
Neba «Kremļa roka» visur vainojama. Mūsu pašu patriotisma vārgums un pašcieņas tizlums ir piebarotāji tām agresīvajām ņirgām, kas gāžas pāri visam latviskajam gan interneta komentāros, gan krieviskajos medijos un politikāņu runās. Ja mēs neļautu, nekas tamlīdzīgs nenotiktu - nedz tirgus, nedz valsts līmenī. Tad mums nebūtu bīstami nedz visādi gapoņenko, kas latviešu patriotismā ierauga «nacismu», nedz sociālo tīklu «varoņi» - nāves draudu izteicēji, ar kuriem bezcerīgi cenšas tikt galā mūsu Drošības policija.
Taču pagaidām mēs paši ļaujamies pārkrievošanai, un Kauguru tirgus onkulis ir tikai viens piliens milzīgajā pārtautošanas lietusgāzē.