Nedienas nešķiro
«Par ko, kur un kā cīnījās Ģederts? Pietiek muldēt par kaut kādu brīvības cīnītāju!» – pavirši ar skatienu pārbraucis pāri palīdzības lūguma rindām, komentāros pie teksta pauž kāds krietnais lasītājs.
Savukārt kāds cits, izlasījis 12. klases vēstures mācību grāmatu, piebalso: «Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas - Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā. Kopš brīvības cīņu noslēguma pagājuši 96 gadi. Rakstā minētajam «brīvības cīnītājam» ir 65 gadi. Brīvības cīņas noslēdzās 31 gadu, pirms piedzima «brīvības cīnītājs». Acīm redzamais - neticamais.»
Runa ir par Ģedertu Melngaili, kas cieta no padomju represijām pēdējā šā režīma nelietību vilnī - 1983. gadā. Toreiz tika arestēti un sodīti vairāki disidenti - Gunārs Astra, Gunārs Freimanis, Ints Cālītis, Lidija Doroņina Lasmane, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris. Arestētajam Ģedertam Melngailim tika arī «bonuss»: ieslodzījums Blagoveščenskas (Amūras novads) psihiatriskajā slimnīcā, kas bija slavena ar ieslodzīto spīdzināšanu. Šīs «ārstēšanas» dēļ Melngailis palika par invalīdu, bet visiem aresta pamatojums bija - pretpadomju aģitācija un propaganda. Patlaban izskanējis publisks aicinājums palīdzēt sirmgalvim, kam nākas uzturēties nožēlojamos sadzīves apstākļos, un šis aicinājums dažos «vēstures ekspertos» izsaucis svētas dusmas.
Acīmredzot viens otrs «krietnais lasītājs» nezina, ka Latvijas brīvība, ko iekaroja teju pirms gadsimta, tika pārtraukta 1940. gadā ar padomju okupāciju un tad sākās dažādas cīņas formas, kurās piedalījās varbūt pat ne simtiem, bet tikai desmitiem cilvēku. Bija Latvijas Centrālā padome Konstantīna Čakstes vadībā, bija nacionālie partizāni, bija disidenti, bija grupa Helsinki - 86... Un viņi visi bija brīvības cīnītāji. Tās brīvības, kas šodien tiek uzskatīta par pašsaprotamu.
1983. gadā sākās politisko prāvu vilnis, kas bija pēdējā padomju iekārtas represīvā atrauga. 6. janvāra rītā čekisti uzsāka kratīšanas aptuveni 60 dzīvokļos visā Latvijā, arestējot vairākus cilvēkus, tostarp arī Lidiju DoroņinuLasmani. Jau trešo reizi visas dzīves laikā. Priekšā - Mordovija, lēģeri, etapi... Lidija DoroņinaLasmane atceras, ka aresta brīdī viņai mājās bija «aizliegtās» grāmatas. «Bija arī mikrofilmiņā atsūtīta Paula Kļaviņa vēstule, kuru šeit vajadzēja attīstīt. Es jau to biju izdarījusi un izlasījusi. Filmiņa stāvēja uz galda, es to iebāzu mēteļa kabatā, ko steigā biju uzvilkusi uz naktskrekla. Man atļāva aiziet uz sirsniņmājiņu, un es to iemetu tur. (..) Bet filmiņā jau nekā nebija, tikai viens aicinājums kristiešiem, kuru gribēju izplatīt draugiem draudzē. Uzsaukums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, mīlēt savus tautiešus, rūpēties par tiem, kas atbrīvojas no izsūtījuma un kuriem nav kur dzīvot, ar ko ģērbties. Mīlestības aicinājums.» Lidija no ieslodzījuma tika atbrīvota 1987. gadā, kad Padomju Savienībā sākās sabrukuma procesi un pasaule iestājās par padomijas disidentiem.
Melngaiļa liktenis izvērtās citādi. Viņa naidīgums pret padomju varu, pretpadomju literatūras izplatīšana un glabāšana bija iemesls, lai čekas pulkvedis Rēvalds pieņemtu lēmumu nosūtīt Melngaili uz «psiheni». Bet ieslodzījums padomju psihiatriskajā slimnīcā nozīmēja gandrīz vai simtprocentīgu garīgu bojāeju. 1987. gadā Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu komisija atzina, ka Melngaiļa stāvoklis ir uzlabojies - kāds brīnums, vai ne? - viņš vairs nav «sociāli bīstams», un nolēma «ārstēšanu» pārtraukt. 1990. gadā LR Augstākā tiesa viņu reabilitēja.
Šodien nevienam no bijušajiem disidentiem neklājas viegli. Un neklājas viegli arī ļoti, ļoti daudziem Latvijas cilvēkiem, kas nekad nav bijuši disidenti. Nedienas nešķiro - tu esi bijis disidents vai vienkārši kluss darbarūķis, tās pienāk un pieklauvē pie durvīm. Mūsu iespējās ir palīdzēt tiem, kam klājas grūtāk. Vai arī - paklusēt un nenoniecināt viņus. Izskatās, ka «vēstures ekspertu» ieņirgšana par grūtdieņiem ir veiksmīgi iekļāvusies latviešu debilizācijas plāniņā, kura mērķis ir nācijas morālo vērtību degradācija. Ar ko gan gļēvuļu akcija Mēs darītu tāpat būtu veiksmīgāka, piemēram, par akciju Ieņirdz par represēto? Mērķtiecīgas ir abas! Bet mums, nesaprašām, līdz tādai mērķtiecībai laikam neizaugt.