Ugunsgājiens kā robežšķirtne
«Latvijas valsts dibināšanas diena mums tagad ir vienas partijas reklāma, bet Raivis Dzintars saviem mērķiem ir atļāvies noprivatizēt Latvijas karogu?!» – sociālajos tīklos pirms pāris dienām klīda šādi un līdzīgi teksti. Runa bija par Nacionālās apvienības (NA) noorganizēto lāpu gājienu, kas šogad pulcināja ap 17 000 dalībnieku. Tiem, kas dikti baiļojās par «vienas partijas reklāmu», varētu nepievērst uzmanību, taču šā gada valsts svētku vērojumi lika padomāt mazliet vairāk.
Pēcsvētku komentāri šogad bija biezāki nekā pērn, un tajos varēja vērot tādu kā politisku greizsirdību. Kā gan citādi nosaukt kāda Vienotības atbalstītāja dusmīgo uzbļāvienu nacionāļu organizētajam 18. novembra gājienam, kas turklāt jau kļuvis tradicionāls? Mīļie vienotībnieki, uztaisiet paši tādu gājienu! Un arī jebkurš cits politiskais spēks lai pulcina ap sevi atbalstītājus, paņem karogus (tie nav privatizēti!) un dodas gājienā! Vai savāks 17 000 lāpnešu? Šaubos. Saskaņu es pat neaicinu ko tādu darīt: tam partijveidojumam ir savs «gājiens» - 9. maijā ap nepareizi nodrāzto zīmuli. Taču vāji slēpta skaudība par lielisko 18. novembra pasākumu - itin dabiski izpaudumi tiem politiskajiem pulciņiem, kas sirgst ar identitātes trūkumu.
Taču lāpu gājiens bija iespaidīgākais no visiem pasākumiem, kas notika svētku dienā, jo neviens nepulcināja tik lielu skaitu cilvēku, neviens nebija tik piesātināts ar patriotismu un nekur vienkop nebija tik daudz laimīgu, smaidošu cilvēku. Un neviens pasākums neizsauca nelīdzsvarotus pārmetumus no tiem, kas jau kādu laiciņu sajūt deguma smaku - un nevis no lāpām, bet gan no spīdīgo bikšdibenu berzes pret deputātu krēsliem...
Ugunsgājiens bija svētku neformālā kulminācija. Bet arvien vairāk sāk šķist, ka mēs svētkus svinam ne tikai tāpēc, ka Latvijai ir dzimšanas diena, bet arī tādas kā neapzinātas spītības, nenoformulētas nedrošības dēļ. Svinību «vaininiecei» - Latvijai - tas nemaz nav jānojauš, tāpēc mēs, iemīcījuši dziļāk neziņu par to, kas notiks rīt, gavilējam koncertos, salūtos, gājienos... Uz vienu dienu aizslaukām prom gruzdošās šaubas, domājam un runājam par Latviju līdz asarām, kas mīlestības pilnas, bet neziņa, nedrošība un aizvainojums joprojām gruzd un sāp, un krājas kā nebeidzams ogļu klājums. Kā gan tam izbeigties, ja gādīgās valdīklu rokas ik pa brīdim pieber klāt pa kravai laba degmateriāla - «pārdomātu» likumu un nelietīgi vienaldzīgas rīcības izskatā?
Mūsu sirdsmīļoto valdītāju rīcībā ir daudz traģikomisku gadījumu, bet Saeimas Budžeta komisijas sēdē, kas notika 17. novembrī, varēja smieties un raudāt pēc sirds patikas, jo tajā vētīja nākamā gada valsts budžeta sadaļas. Sportiskā sabiedrība katrā ziņā būs laimīga par mūsu nodokļu miljoniem, kas tiks novirzīti dažādu sporta būvju celtniecībai. Būs arī citi deputātu pakalpojumi, piemēram, Latvijas Taekwon-do ITF asociācijai tiks dāvināti 7000 eiro inventāra iegādei - tāds bija Valda Kalnozola (ZZS) priekšlikums (deputāta kvota). Komisija atbalstīja gandrīz 10 000 eiro novirzīšanu Bridža federācijai Latvijas jaunatnes komandu dalībai Eiropas čempionātā. Dāsna pretimnākšana bija Žaņa Lipkes memoriāla valdes priekšsēdētājam Mārim Gailim: tika apmierināts viņa lūgums piešķirt 30 000 eiro (katru gadu), lai palielinātu memoriāla darbinieku algas. Komisija sirsnīgi atbalstīja arī 3000 eiro piešķīrumu Zemkopības ministrijai, lai tā atkārtoti izdotu biedrības Siera klubs grāmatu Jāņu siers...
Tostarp Tartu slimnīcā par dzīvību cīnās Baiba Barone, jo Saeima joprojām nespēj izlemt par aknu pārstādīšanas valsts finansējumu, un tikai no ziedotāju labvēlības ir atkarīgs, vai jaunā sieviete izdzīvos. Tostarp Latvijas vēstures un piemiņas memoriāls - Brāļu kapi - lēnām drūp, arī gaidīdams valstisku atbalstu. Tostarp mazie uzņēmēji, nesagaidījuši likumdevēju atbalstu, pošas uz iznīcību. Bezdibenis starp tiem, kas sēž komisijās un Saeimā, un tiem, kas atrodas ārpus šīm skaistajām telpām.
Latvijas dzimšanas diena šogad ritēja spītības zīmē: vai nu mēs viņus, vai nu viņi mūs. Bet ugunsgājiens bija kā robežšķirtne starp mums un viņiem. Tāpēc tik krāšņi uzplauka politiskās skaudības puķe: NA bija spējusi pietuvināties tiem, kas atrodas ārpusē. Ar patiesām, tīrām jūtām, kas vēl nav paspējušas izšķīst «savējo» interešu pulciņā - parlamentā.