Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas sabiedrību šokēja bizneslēdijas Astrīdas Bušmeistares bezatbildība un nežēlība, no septiņdesmit pieciem tīrasiņu zirgiem nobendējot četrdesmit sešus.
Viņa ar bankas kredīta palīdzību bija iegādājusies šos skaistos dzīvniekus, droši vien cerēdama uz brangu peļņu. Bušmeistari tiesāja, viņai piesprieda reālu cietumsodu, taču tūdaļ arī amnestēja. Kundzīte faktiski tika sveikā ar sausām kājām.
Tā gan nepaveicās Ķemeru Nacionālā parka (ĶNP) savvaļas zirgiem: palu ūdeņi bija applūdinājuši lielas teritorijas, un deviņi dzīvnieki vairākas dienas stāvēja ledusaukstajā ūdenī. Sākumā ūdens esot sniedzies zirgiem līdz vēderam, pēcāk tas krities, skalojoties vien līdz ceļgaliem. Nekas neesot varējis aizvilināt zirgus uz sausāku vietu – nedz parka darbinieku lūgšanas, nedz solījumi kopā ar sausu sienu atvest arī kādu sauju auzu... Tā arī spītīgi tie palikuši stāvam, gaidīdami labākus laikus, kaut arī 150 metru attālumā vīdējusi sausa meža mala, kur pārlaist palus un kur turklāt jau atradās bariņš viņu sugasbrāļu.
Tas, ka dzīvnieku nekustīga un ilgstoša stāvēšana ledainajā ūdenī viņiem varētu būt bīstama, ir skaidrs pat nespeciālistam, turklāt neviens vēl nav mēģinājis veikt eksperimentus, kas apliecinātu pretējo. Nesekmīgi beidzās arī VUGD Zemgales reģiona brigādes Jelgavas daļas glābēju mēģinājumi aizdzīt savvaļniekus uz drošāku vietu, un tālrādē kāds parka darbinieks skumjā, bezpalīdzīgā balsī klāstīja par neveiksmēm zirgu glābšanā. Iespējams, ka viņš bija vienkārši situācijas nogurdināts, vēl jo vairāk tāpēc, ka nojauta: nu visi viņu uzskatīs par galveno zirgu ķibeles vaininieku, jo nevienā medijā savu esamību un aktivitāti nepauda ĶNP administrācija, kas acīmredzami stoiskā mierā uztvēra zirgu nokļūšanu palu ūdeņos – izrādās, par zirgu nelaimi VUGD uzzinājis nevis no ĶNP vadības, bet gan no nejaušiem cilvēkiem, kas pamanījuši nabaga lopiņus bezpalīdzīgi stāvam aukstajā ūdenī.
Pirms neilga laika gaišie, ar pagaru spalvu klātie zirgi tika atvesti uz Ķemeru dabas parku – lai cilvēkiem būtu prieks palūkoties uz savvaļnieku dzīvi. Tāpat parkā savulaik tika palaistas tauru govis un buļļi, par kuru atrašanās vietu svētdienas vakarā vēl nebija nekādu ziņu. Tas, ka šie lielie, skaistie dzīvnieki – zirgi un tauri – ir nepieradinātās dabas sastāvdaļa, nenozīmē, ka par viņiem var nerūpēties, sak, gan jau paši izkulsies. Vienādi vai otrādi, bet cilvēks tomēr ir uzņēmies par viņiem atbildību, un šis cilvēks konkrēti ir Ķemeru Nacionālais parks. Vai parka administrācija plūdu laikā izvēlējās sausākas vietas, kur atrasties? Varbūt slapjums tai traucēja uzzināt par teritorijā mītošo dzīvnieku likteni? Varbūt nevienam nebija zināms, ka sākušies plūdi? Domāju, ka tie ir tikai retoriski jautājumi un parka administrācija uz tiem zina atbildi, pat naktī pamodināta.
Situācijas absurdu iezīmēja arī kāda tālrādē dzirdēta replika, proti, ka siena ķīpas, ko parka darbinieki ved nelaimē nokļuvušajiem zirgiem, ir pirktas par naudu, kuras faktiski nav – valsts kaut kā esot piemirsusi, ka parkam vajadzīgs finansējums. Tā jau ir: gribam smuki paspīdēt ar neskarto, aizvēsturisko vidi, taču aizmirstam, ka arī šī dabiskā neskartība prasa naudu, dažkārt pat lielāku, nekā vajadzīgs modernas zoodārza tropu mājas izveidošanai. Bet pagaidām dabas parka darbinieki, uz mazām laiviņām uzkrāvuši siena ķīpas, ved tās savvaļas zirgiem, lai tie, vismaz no ūdens smalstīdami, pagrauztu kādu slapja siena kumšķi...
Tā kā mums nav cerību uz to, ka Ķemeru purvā tūdaļ pat sāksies brīnumaina zirgu glābšanas operācija (nav naudas, nav tehnikas, nav... entuziasma), atliek ticēt, ka ūdens līmenis kritīsies un zirgi izglābsies, pateicoties vienīgi zirgu dieva labvēlībai. Bet ne pateicoties tam, ka ieslēgsies cilvēku atbildības izjūta. Ar ko gan Ķemeru zirgu liktenis atšķirsies no Bušmeistares nobendēto zirgu likteņa, ja, nedod, Dievs, kāds no zirgiem tomēr aizies bojā? Ne ar ko. Vai parka darbinieki tad varēs taisnoties, ka zirgi, neapzinīgie savvaļas lopi tādi, paši izvēlējās stāvēt ūdenī? Protams, nevarēs. Tad varbūt jāmēģina vismaz formāli atšķirties no slavenās zirgu bendētājas un sākt atbildīgāk rūpēties par dzīvniekiem, kurus cilvēkam uzticējusi daba. Jo cik tad ilgi viņa mums vēl uzticēsies?