Cīnies kā Mairis Briedis. Vari?
«Latvija var! Mairis Briedis uzvar!» – emocionāli izsaucieni pārpildīja sociālos tīklus, kad naktī uz 2. aprīli bijām liecinieki spožai Latvijas spēkavīra Maira Brieža uzvarai, kas atnesa viņam Pasaules Boksa padomes čempiona titulu pirmā smagā svara kategorijā. Līdz šim nevienam Latvijas sportistam profesionālajā boksā vēl nebija izdevies kļūt par pasaules čempionu. Tas bija pozitīvs, motivējošs notikums, un Mairis Briedis pēc divpadsmit raundu cīņas pateica vārdus, kas vainagoja visu cīņu: «Latvieši, mēs esam stipra tauta.»
Latvija var. Mairis Briedis uzvar. Tūdaļ parādījās arī skepse, sak, Mairis Briedis, skaidrs, ka var, par Latviju gan esot jāšaubās. Taču šo neticību pārējie sociālo tīklu lietotāji nocirta saknē: nenonieciniet Latviju! Var (un vajag) kritizēt tos, kas ir pie varas, bet ne Latviju. Tā ir būtiskākā kļūda: izgāžot rūgtuma spaiņus par varas un tās algādžu - ierēdņu - nodarījumiem, šļakatas tiek arī Latvijai. Kādam šķiet, ka Latvija viņu aplaupa nodokļos, kādam citam ir pārliecība, ka tā nespēj palīdzēt grūtā brīdī... Bet ne jau Latvija to dara. Par to, mīļie, varat pateikties tiem, kas tēlo valdību un parlamentu.
To pašu parlamentu, kas neuzskatīja par vajadzīgu uzklausīt tiesībsarga ziņojumu 30. martā. Saeimas deputāti esot bijuši tik nāvīgi noguruši, pirms tam četras stundas apspriežot Dzīvnieku aizsardzības likumu, ka nespēja atturēties no atpūtas sēdes laikā - tajā laikā, kad savu gadskārtējo darba pārskatu sniedza tiesībsargs Juris Jansons. Protams, sēžu zālē bija palicis viens otrs deputāts, kam acīmredzot vairs nebija spēka aizvilkties līdz Saeimas kafejnīcai, tātad tiesībsargs varēja ieskatīties acīs vismaz dažiem tautas kalpiem.
Deputātu uzvedību, ignorējot tiesībsarga uzstāšanos, varētu uzskatīt vienkārši par neaudzinātību, ja vien šī uzstāšanās nebūtu tik nozīmīga, jo tajā tika runāts par lielo nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļauto iedzīvotāju skaitu Latvijā. Izskanēja atgādinājums, ka joprojām nav izstrādāts ilgtspējīgs rīcības plāns, kā daļai sabiedrības neiekrist vēl dziļāk sociālās nedrošības bezdibenī, tiesībsargs arī aicināja domāt, kā palīdzēt neaizsargātākajām grupām - pensionāriem, invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Tāpat pērn Tiesībsarga birojs nāca klajā ar pētījumu par valsts garantētā veselības aprūpes minimuma atbilstību starptautiskajam cilvēktiesību standartam. Diemžēl tiesībsargs nonāca pie secinājuma, ka «valstī izveidotais veselības aprūpes modelis neatbilst starptautiskajam cilvēktiesību standartam».
Tas viss lielai daļai Saeimas deputātu nebija interesanti. Un nevajag tāpēc vainot debates par dzīvnieku tiesībām, jo dzīvnieku aizstāvēšana netraucē aizstāvēt cilvēkus. Niecīgu interesi deputātos raisa arī protesti pret nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) zvērisko kāpumu pēdējo gadu laikā. Par to tiesībsargs Juris Jansons izteicās telekanālā LNT: ja cilvēki nevar samaksāt nodokli par vienīgo mājokli, tad tā ir nacionalizācija un cilvēktiesību pārkāpums. Juris Jansons uzskata, ka varai visīsākajā laikā ir jāpasaka sabiedrībai, kādi būs risinājumi un kā tie ietekmēs cilvēku turpmāko dzīvi. Viņš pozitīvi novērtēja priekšlikumu par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam mājoklim.
Tomēr nedz likumdevējs, nedz izpildvara nesteidzas ieklausīties tiesībsarga satraukumos un iedzīvotāju NĪN kreņķos. Vien sola uz diviem gadiem iesaldēt NĪN un neforsēt ikgadējo tā pieaugumu, aprobežojoties «tikai» ar 10% kāpumu. Taču likvidēt prettiesisko nodokli - to gan ne, jo pašvaldībām taču no kaut kā esot jādzīvo! Tad varbūt samazināt pašvaldību tūkstošgalvaino ierēdņu armiju, tā ietaupot līdzekļus? Varbūt ir iespējams arī kā citādi taupīt naudu, nevis aplaupot iedzīvotājus? Joprojām taču nav atbildēts uz jautājumu: kāpēc īpašniekam ik gadu jāizpērk savs īpašums, ja viņš, to nopērkot, jau ir samaksājis nodokļus? Varbūt tas nemaz nav īpašnieka, bet gan pašvaldības īpašums, ja jau katru gadu īpašniekiem jāmaksā noma pašvaldībai? Tad jau mums šeit nemaz neeksistē tāds jēdziens kā privātīpašums?
Lūk, tie ir jautājumi, kas jāuzdod nevis Latvijai, bet gan konkrētiem varnešiem. Katru dienu jāuzdod. Neatlaidīgi. Cīnoties daudzus raundus pēc kārtas - kā to darīja Mairis Briedis. Varbūt tad mēs attaisnosim viņa emocionālo, tomēr nopietno apgalvojumu par stipro tautu.