Lai gaida rindā! Ja sagaidīs...
Jānis Vasiļevskis uzrakstīja iesniegumu Ordeņu kapitulam. Viņš ir novadpētnieks, un galvenais viņa izpētes objekts ir nacionālie partizāni, viņu cīņa pret padomju varu līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum. Vēstures ceļus kopā ar partizāniem staigājot, Jānis Vasiļevskis nonāca pie vienīgā pareizā secinājuma: rosināt apbalvot ar Viestura ordeni vīrus un sievas, kas vēl teju 13 gadus turpināja cīnīties pret padomju okupantiem. Šajā cīņā piedalījās ap 20 000 cilvēku, nezaudējot drosmi un pārliecību, ka taisnība reiz uzvarēs un ka brīva Latvija nav tikai sapnis.
Jānis uzskatīja, ka šiem cilvēkiem ir jāpasaka paldies valstiskā līmenī. Šajā saulē tas jāpasaka. Vismaz «tiem nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībniekiem - tiem Latvijas nacionālajiem partizāniem, kuri vēl ir mūsu vidū un varbūt nepiedzīvos savas dzimtenes simtgadi» - kā savā iesniegumā rakstīja Jānis Vasiļevskis. Viņš nosauca 22 cīnītājus, kuriem, viņaprāt, vajadzētu piešķirt Viestura ordeni. Bet tas nebija tikai viņaprāt: ieteikuma vēstuli parakstīja 21 cilvēks - vēsturnieki, žurnālisti, esošie un bijušie Saeimas deputāti... Par katru cīnītāju bija sagatavots apraksts, vēstulei bija pievienota arī Latvijas Valsts arhīva eksperta, vēstures doktora Aināra Bambala izziņa, kurā precīzi aprakstīts, kādi sodi tika piespriesti cīnītājiem, kādos lēģeros viņi sēdējuši, kad atbrīvoti un kad reabilitēti.
Taču tas viss izrādījās «priekš kaķiem». Ordeņu kapituls lēma, ka Viestura ordeni ir cienīgi nest tikai Arvīds Blūzmanis un Regīna Tiliba. Pārējie divdesmit... Lai gaida rindā. Ja sagaidīs. Izskatās, ka Ordeņu kapituls, lai atgaiņātos no uzmācīgajiem nacionālo partizānu aizstāvjiem, «atmeta» divus 5. šķiras ordeņus: vecākajam bruņotās pretošanās kustības dalībniekam un sievietei - tā sacīt, dzimumu līdztiesības vārdā. Regīnai tolaik bija sešpadsmit gadu, viņa slēpās bunkurā kopā ar brāļiem un māsu. Bet kāpēc netika apbalvota, piemēram, Mikalīna Supe, slavenā Latgales mežabrāļu vadītāja Pētera Supes māsa, kas deviņus gadus kopā ar mežabrāļiem piedalījās kaujās pret okupantiem? Mikalīna iznāca no meža un padevās čekistu gūstā 1954. gada 24. aprīlī. Viņu notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā. Mikalīnu atbrīvoja 1961. gadā, un Latvijā viņa atgriezās 1964. gadā. Bet būtībā ikviens Vasiļevska vēstulē minētais ir pelnījis ordeni.
Nacionālie partizāni, kuri gadiem ilgā, smagā un, ar šodienas izpratni vērtējot, bezcerīgā cīņā pretojās okupantu varai, nesaņems neko, toties «par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā» Viestura ordeni saņems vairāki dažāda ranga NBS štāba un Valsts robežsardzes ierēdņi. Jānis Vasiļevskis jautā: «Vai vispār šī Ordeņu kapitula locekļi spēj novērtēt, ko nozīmē - būt gatavam atdot dzīvību? Spriežot pēc tā, kam piešķirti Viestura ordeņi - diez vai...»
Veids, kā Ordeņu kapituls izvēlas apbalvojamos, ir noslepenots, un nevienam nekas netiek paskaidrots - kādi ir ordeņa saņemšanas kritēriji, pārdomas, šaubas un pārliecība. Taču ikreiz, kad tiek publiskots apbalvoto saraksts, izceļas lielāks vai mazāks skandāls, jo ir grūti izprast kapitula domu gājienu. Šoreiz noteicošais kritērijs, iespējams, ir bijis tāds: kurš tad īsti zina to patiesību - varbūt tie mežabrāļi bija «sliktie», varbūt nelaikā un nevietā noslaktēja kādu padomju aktīvistu, un vispār - kā uz tādām mežabrāļu apbalvošanām skatīsies Krievija?!
Cita skaidrojuma it kā nav, un tas jau ir nožēlojami, bet kapitula locekļi, protams, klusēs kā zemi saēdušies. Ordeņu kapitulā ietilpst Roberts Strīpnieks, Ēriks Hānbergs, Gaidis Andrejs Zeibots, Aivars Straume, Indulis Bērziņš, Žaneta Ozoliņa, Kārina Pētersone un Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Kurš no viņiem nobijās no vēstures un kuram politiskā piesardzība bija svarīgāka par patiesību? Jānis Vasiļevskis rūgti secina: «Acīmredzot pērnā gada svinīgajā pieņemšanā, kas bija veltīta nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībniekiem, Valsts prezidenta teiktie it kā izpratnes pilnie vārdi bija liekulība...» Lai novērstu nelāgās aizdomas no prezidenta, kapituls varētu demisionēt un aizejot atklāt sava balsojuma motivāciju. Tas būtu drosmes izpaudums - protams, ja kapitulisti pareizi saprot šā jēdziena nozīmi.