Ar "Saskaņas" balalaiku
«Otto Ozols brīdina par sagatavošanās darbiem, ko Saskaņa veikusi, lai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām veidotu valdību un atgrieztu Latviju Krievijas apkampienos. Vai pieļausim?» tviterī jautājumu uzdod Jānis Iesalnieks, Nacionālās apvienības (NA) valdes loceklis.
Runa ir par iespējamām manipulācijām, kuras izmanto polittehnologi, lai pirms vēlēšanām apstrādātu sabiedrību, un šo problēmu savā rakstā aplūko publicists Otto Ozols. Manipulāciju rezultāts var būt draudošs: ar sociālo tīklu palīdzību ievācot informāciju par cilvēkiem, šajā gadījumā - par balsstiesīgajiem pilsoņiem, var visai droši izkalkulēt dažādu sabiedrības grupu intereses un vēlēšanu kampaņas laikā tās «apkalpot», tādējādi 13. Saeimas vēlēšanu urnās panākot vajadzīgo rezultātu.
«Vai pieļausim?» vaicā Iesalnieks. Nezinu, uz ko šis jautājums attiecas, jo ļaušana vai neļaušana nav tikai NA rokās, un pagaidām arī nav redzams, ka nacionāļi rīcības gaidās tās berzētu gana aktīvi. Klusa un nekustīga ir Rīgas domes NA frakcija, kamēr Saskaņa/GKR ar pārliecinošu stabilitāti spēlē futbolu uz vieniem vārtiem, dāsni apmaksājot humora biedrības un iesmejot par nevarīgajiem vientiešiem, kuri pret to spēj protestēt tikai sociālajos tīklos. Tikpat mierpilna ir arī Saeimas NA frakcija - it kā pēc nepilna gada nebūtu gaidāmas vēlēšanas, kurās beidzot pa īstam izšķirsies Latvijas liktenis: var gadīties, ka, pateicoties sīkpartiju ekspansijai, sašķeltais elektorāts sabalsos veselu toveri ar partijiņām, kas nesasniegs piecu procentu barjeru, toties lielāko kušķi iegūs bloks Saskaņa/GKR (tikai nestāstiet, ka šie spēki startēs atsevišķi!) plus «vēl kaut kas», kam arī tiks uzticēta valdības veidošana...
Tāpat kā Rīgā - arī visā Latvijā - ir pietiekami daudz vientiešu, kuri domā aptuveni tā: Saskaņa taču mainās, tā kļūst arvien eiropeiskāka! Kā tad, paliek! - tā ir atteikusies no sadarbības ar Kremļa partiju Vienotā Krievija, turklāt kļuvusi par Eiropas Sociālistu partijas - PES grupas - biedri: šajā grupā ietilpst ES dalībvalstu (arī Norvēģijas) sociāldemokrātiskās partijas, kuras ir arī Eiropas parlamentā. Nu, lūk, Saskaņa top par progresīvu Eiropas sociāldemokrātisku partiju, tātad arī koalīciju ar to veidot būs tikpat progresīvi, un nevajag, biedri, baidīties! Pēc «nebaidīšanās» - protams, laika gaitā - arvien izteiktākas kļūs idejas par to, ka Latvijai jāizstājas no NATO, ka otrā valsts valoda uz līdztiesības pamatiem var būt krievu valoda - citādi pie mums te notiek nāvīga krievvalodīgo diskriminācija, ka mazākumtautību (krievu) skolām nav jāpāriet uz latviešu valodas apmācības sistēmu, ka valsts vēsture nemaz nav tāda, kādu to parāda saujiņa nacionālistiski noskaņotu vēsturnieku, ka padomju okupācija nemaz nav bijusi utt., u.tml. Tāda pakāpeniska valsts pamatu graušana, ko veicinās politiski apstrādāti vēlētāji.
Vai šo «apstrādi» var identificēt un apturēt valsts drošības iestādes? Un vai to var noraidīt sabiedrība? Pagaidām šaubos. Jo ne tikai drošības iestādēm, bet arī visai sabiedrībai tiek uzspiesta cepšanās par kaut kādām «oligarhu sarunām», no kurām šodien nevienam nav ne silts, ne remdens. Izskatās, ka tas tiek darīts ar nodomu - lai vēlētāji neredzētu un pat nenojaustu to, kas draud tuvā nākotnē, proti, valsts pārvēršana par Krievijas satelītteritoriju. Šo «oligarhu sarunu» skandālu, tieši tāpat kā kārtējo «čekas maisu» kratīšanu polittehnologi ir sākuši pareizajā laikā - neilgi pirms Saeimas vēlēšanu kampaņas starta: lai vēlētāji neiedziļinātos reālajos draudos. Kur nu vēl lai domātu, piemēram, par tādiem «sīkumiem» kā laupītāju OIK vai nekustamā īpašuma nodoklis...
Pirms kāda laika Valsts prezidents neuzmanīgi izteicās, ka vēlētājiem nevajadzētu savu balsi izšķiest, balsojot par sīkpartijām. Neuzmanīgi tas bija viņam kā prezidentam, nevis mums kā vēlētājiem. Liekulīgi būtu klaigāt par demokrātiju, vēlētāju tiesībām balsot «no sirds» utt. Balss izmešana miskastē kopā ar nesen vai pat pirms 12. Saeimas vēlēšanām tapušajām marginālpartijām, kas patiesībā spēlē Saskaņas balalaiku, tikai pastiprinātu šīs partijas pozīcijas. Tāpēc Iesalnieka jautājums - «Vai pieļausim?» - patiesībā ir aktuāls ne tikai Nacionālajai apvienībai, bet visai Latvijas valstij.