Pārņēma skumjas, bezcerīgas un pelēkas. Izskatās, ka Latvijas drošība un latviskas valsts eksistence šeit interesē tikai dažus. Pārējie balstās vienaldzībā, stabilā pārliecībā «gan jau viss būs labi» vai arī prastā, dzīvnieciskā naidā pret latviskumu. Divi netieši saistīti notikumi atnesa šīs skumjas.
Pirmais - pagājušajā nedēļā Nacionālās apvienības (NA) organizētā tikšanās ar iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski (Vienotība) un Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi. Otrais - Rīgas apgabaltiesas pirmdienas lēmums par prokrieviskā aktīvista Lindermana atbrīvošanu no apcietinājuma. Drošības policija (DP) Lindermanu tur aizdomās par masu nekārtību organizēšanu, nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu utt. DP uzskata, ka Lindermans, atrazdamies brīvībā, var kavēt pirmstiesas izmeklēšanu.
Apgabaltiesas humānisms teorētiski skaidrojams ar gluži cilvēcisku žēlumu pret sirdsšķīsto Lindermanu, kurš tikai joka pēc mazliet padraudēja ar sabiedriskām nekārtībām un nacionālā naida ugunskurā iemeta tikai pāris kārnas pagalītes. Nu kurš tad to ņems par pilnu! Savukārt pirmais... Raudāt gribējās, klausoties Kozlovska un Ķuža teikto: no viņiem pat bezvainīgajai jaunavai Marijai būtu ko mācīties - tik pazemīgi un nožēlas pilni viņi bija, bet reizē arī likumpaklausīgi un taisni.
Bet runa šajā tikšanās reizē bija, lūk, par ko. Gan 1. maijā notikušās antilatviskās demonstrācijas laikā, gan 9. maija «uzvaras svētku» atzīmēšanas laikā Rīgā tika aizturēti vientuļi manifestanti, kuri protestēja pret šīm orģijām. Varam, protams, viņus dēvēt par neprāšiem, kuri lien pašā klaburčūsku ņudzeklī, kur, visticamāk, viņus bija gatavas sadzelt prokrieviskas čūskas, varam arī piekrist Kozlovskim, kurš taisnojās, ka neprāšus vajadzēja «fiziski izvest ārā, lai fiziski nenotiek izrēķināšanās», bet varam domāt arī tā: notiek publiski pasākumi, kas vērsti pret valsts pamatiem, un pret šiem pasākumiem iestājas daži indivīdi. Policijai vajadzētu aizstāvēt šos dažus indivīdus, pret kuriem vēršas pūļa agresija, nevis šņorēt viņus ciet un vest uz policijas iecirkni. Pēc tā, kā šajā gadījumā rīkojās policija, pūlis izdarīja secinājumus: poliči mūs aizstāv, tātad mums ir taisnība, tātad mēs varam iet vēl tālāk!
Par to, ka šis pūlis ies tālāk, nav šaubu, jo tas ir «krievu savienības» svarīgākais uzdevums: parādīt latviešiem viņu vietu pie ratiem.
Turklāt «politieslodzītais» Lindermans atbrīvots, un gan jau arī Gapoņenko drīz sajutīs latvju humānās tiesas sirdsmīlību! Un lai kāds te vēl iedomājas prokrieviskos cīnītājus dēvēt par provokatoriem! Ja nu vienīgi Raivis Dzintars (NA) vēl mēģināja sprēgāt: «Provokatori ir nevis tie latvieši, kuri protestēja pret 1. maija vai 9. maija nejēdzībām, bet provokatori ir tieši šo nejēdzību rīkotāji. Viņi, vēršoties pret latviešu valodu, pret Latvijas pamatiem un draudot oponentiem, testē Latvijas valsti. Viņi skatās, cik tālu mūs var pazemot un kā valsts reaģēs. Valstij - un konkrētajā gadījumā policijai - ir jāsargā ikviens patriots, kurš vēlas iebilst pret šīm provokācijām.»
Tikpat neapdomīga savos izteikumos pret miermīlīgajiem ždanokistiem un lindermanistiem, kuri savās protesta «akcijās» ierasti plivināja sarkanas lupatas, bija arī Saeimas deputāte Janīna Kursīte (NA), atgādinādama, ka «atribūtikai ir liels, maģisks spēks, un vienbrīd mēs pamodīsimies sarkankarogotā Rīgā». Un tad vēl Jānis Dombrava (NA), kurš palūdza policijai pildīt savas funkcijas arī 9. maijā, proti, parūpēties par drošu auto satiksmi pēc «uzvaras dienas» dzertiņa, jo tie, kuri nav piedalījušies nedz «miroņu maršā», nedz pārējos «ģimenes piemiņas pasākumos», tomēr vēlas pārvietoties pa Rīgu bez alkoholizētu indivīdu līdzdalības.
Šajā sanāksmē, kurā vajadzēja piedalīties visiem politiskajiem spēkiem, kuri sevi uzskata par latviskiem un patriotiskiem, piedalījās vien NA deputāti. Un ko tad pārējie? Sacerēja priekšvēlēšanu programmas? Cīnījās pret OIK un NĪN? Ak nē? Tad jau valsts drošība nav nemaz tik svarīga? Un tagad tikai nestāstiet, ka visi šie prokremliskie jampampiņi, kuri periodiski slampā pa mūsu ielām ar sarkaniem karogiem, nav drauds valsts drošībai.
Ir, un kā vēl. Tur jau ir tās skumjas, ka liela daļa politiķu šajos slampātājos redz tikai pārejošu jautrību. Bet tai diemžēl nav pamata.