Savāda vasara
Pavasara nebija. Uzreiz iestājās vasara. Zeme vēl nebija atkususi, stinga kājas, ilgi stāvot uz vietas, un tomēr debesis liecināja: ir vasara. Pieredzējuši dārznieki mudināja sēt un stādīt, taču paši atdūrās pret sasalušu zemi zem plaukstas biezuma irdenuma. Kaprači lietišķi skaidroja, ka atsalums tikai lāpstas dziļumā: tālāk esot jākaļ ar lauzni. Bērzus nebija vērts urbt, jo... pavasaris taču neatnāca. Ceriņi noziedēja kopā ar tulpēm, pienenes gandrīz panāca jasmīnus. Iestājās savāda vasara.
Kad tik daudzi cilvēki sāka runāt svešas valodas, iestāstītas muļķības, sašķūrētus melus. Kad akmeņi palika par spalvām, bet dūnas - par ķieģeļiem. Kad nekas nebija tik vienkāršs kā patiesība, vien alošanās nāca krāsainās kleitās, un cilvēkiem acis mirdzēja no šiem maldiem. Visi zināja, ka izvēle notiks pēc nepilniem četriem mēnešiem, bet nezināja, vai rudens vispār pienāks - varbūt pēc vasaras uzreiz būs ziema. Uzmilza neticība savai ticībai, un tā nāca visiem pāri kā melns negaiss, šķiežot zibeņus citu pēc cita. Vieni teica savējiem, nu jau bijušajiem - jūs esat zagļi, jūs melojat, jūs nepildāt solījumus. Citi viņiem piebalsoja: protams, viņi ir zagļi, bet, paskat, šeit ir citi - balti kā darva, gludi kā Jūrmalas šoseja, viņi nekad nemelo - viņi tikai nesaka patiesību. Tik viegli bija tikt vaļā no vecā mēteļa un uzvilkt jaunu, kuru šķietami nebija sagrauzušas kodes.
Tas nekas, ka jūsu mīlestība pārvērtīsies vērmelēs
Vēl bija daudz piedāvājumu. Vieni solīja vienmēr būt «par» - par tautu draudzību uz kādas vienas tautas rēķina, par laulībām, kas nekad nevar būt laulības, par to, ka jāaizmirst vēsture, jo tā nav produktīva, par patriotismu, kam piemīt pilsoniskums, nevis nacionālisms, par nepilsoņiem, kuri nepelnīti kļūst par pilsoņiem. Ir skaisti vienmēr būt «par», ja tev visapkārt ir vieni vienīgi «pret»: tava daiļā izcelšanās uz neglīto fona ir iespaidīga.
Nākamie solīja atdot nozagto valsti. Darīja to tik teatrāli, ka daudziem jau šķita, ka nozagts ir pilnīgi viss - sākot no plastmasas traukiem, kas tika izmesti atkritumu tvertnēs pēc partiju saietiem, beidzot ar Lielbritānijā paslēptajiem Latvijas zelta stieņiem. Ļaudis satraucās: protams, bija baisi pat iedomāties, ka tev no pieres izzog ne tikai acis, bet arī pēdējo krunku. Tāpēc viņi aizstāvēja savu vadoni līdz pēdējam zobam. Vadoņa vairogs un zobens vienlaikus, viņa labā un kreisā roka, ja abas izrādījās aizņemtas ar kinokameru neliešu filmēšanai, bija nesavtīgais kriminālo shēmu atmaskotājs, kuru ikviens varēja sastapt jebkur un katrā laikā - pat ledusskapī un gultasveļas lādē. Labi, ja tev blakus bruņinieks. Varbūt mazliet vientiesīgs, tomēr gluds no vaiga, tāpēc nav kur pieķerties. Pat tad, kad vadoni nepelnīti iemeta cietumā, apsūdzot ne visai korektās attiecībās ar naudu, ļaudis cēlās kā siena, lai aizstāvētu savu elku. Un dievnami pildījās ar svētā mocekļa attēliem, un ļaudis jau šodien cieši kā zāģa zobi stājās rindās pie vēlēšanu iecirkņiem, lai 6. oktobra rītausmā būtu pirmie, kas balso par nozagtās valsts atguvējiem.
Vēl bija tādi, kuri biedēja visus bailīgos: kāds vīriņš ar neliešu ķeršanas pieredzi, kāda sieviņa ar savādu sejas izteiksmi, it kā atkal būtu mājās aizmirsusi savu ādas praķi un mauzeri. Kaut arī šaujamo viņiem līdzi nebija, viņu galvenais ierocis bija meli: tik efektīvs ierocis, ka nevajadzēja neko citu. Pēc katras zalves vesela rinda partijas fanu bija gar zemi. No sajūsmas, protams.
Visviltīgākā bija partija, kura savu austrumu pūķa seju slēpa zem maiga Eiropas jēra maskas. Mēs esam eiropeiski, mīļi smaidot, skaidroja partija. Mēs neskandalējamies, kā to dara citas partijas. Toties mēs uzaicinājām par prezidentu tādu cilvēku, kuru jūs visi cienījāt un mīlējāt. Tas nekas, ka mēs pēc izmantošanas viņu izspļausim kā gumiju. Tas nekas, ka jūsu mīlestība pārvērtīsies vērmelēs. Toties mēs būsim jums pierādījuši, ka jūs esat nekas. Bet mēs esam viss.
Nezinu, ko vēl atnesīs šī savādā vasara. Gribas ticēt, ka nenotiks vairs nekas aplams un nelabojams. Ka cilvēki atgriezīsies pie savas ticības, aizskalojot neticību. Ka bezgoži nemēģinās mums atņemt mūsu mīlestību un cieņu, ko izjūtam pret goda cilvēkiem. Jo ir taču vasaras augstākais punkts, lielā saulstāve, kad gaismas skrējiens it kā apstājas. Varbūt uz mirkli apstāsimies arī mēs - savā paštaisnumā un egoismā?
Lai jums auglīgi Jāņi - arī šajā savādajā vasarā!