Kas tur bija ar čemodāniem?
Kas ir aktuālākais temats, par ko Krievijas vēstniekam Jevgeņijam Lukjanovam runāt dziesmu svētku nedēļā? Uzminējāt: krievu skolu pāreja uz latviešu mācībvalodu!
Latvijai izteikti draudzīgajā portālā vesti.lv varēja izlasīt interviju ar biedru Lukjanovu, kurš kā filologs un lingvists «nolika pa plauktiem» izglītības reformas piekopto «diskrimināciju un vardarbīgu asimilāciju», kā arī citastarp paskaidroja, kur slēpjas latviešu traģēdija: «Tā ir tauta, kas gadsimtiem ilgi atrodas «gultu klājēju» situācijā - kā apkalpojošā nācija savā dzimtenē. Tā taču ir katastrofa.»
Brīvajam ērglim spārnus aplauza izglītības ministrs Kārlis Šadurskis
Patīkami, ka vēstnieks diplomātiski niansētā valodā ir atklājis savu patieso interesi par lietu kārtību Latvijā un mīlestību uz pamatnāciju, kuras bēdpilnais liktenis viņu tik ļoti aizkustinājis. Taču vēl vairāk viņu kustina Latvijas politiķu netaisnīgā izturēšanās pret krievu skolām. Viņš politiķiem diagnosticē «reformistisku niezi», kas pilnībā sakrītot ar priekšvēlēšanu gadiem. Ar to viņš acīmredzot domā pēdējos 27 gadus kopš Latvijas neatkarības atgūšanas de facto. Viņam taisnība: visu skolu pāreju uz latviešu mācībvalodu vajadzēja uzsākt tūdaļ pēc 1991. gada 21. augusta, tad nekas neniezētu nedz politiķiem, nedz vēstniekiem. Lukjanovs turklāt uzskata, ka skolu reforma izgāzīsies: «Esmu absolūti par to pārliecināts.» Pamatojuma šim katastrofālajam pareģojumam nav, taču, izrādās, vēstnieks savas izglītības pirmās četras klases apguvis krievu okupētajā Austrumvācijā, kur acīmredzot dienēja viņa tēvs, un - ka tevi divi deviņi! - mācījās nevis krievu, bet gan vācu valodā, un pēc tādām baisām mocībām viņš tomēr izdzīvoja.
Taču Lukjanovam, jaucoties svešas valsts iekšējās lietās (jo izglītības sistēma ir katras valsts iekšējā lieta), nepietiek ar latviešu nācijas nodēvēšanu par «gultas klājēju tautu», viņš iet vēl tālāk, skolu valodas reformu iekļaudams nacistiskā trešā reiha situācijā: «Paši drūmākie trešā reiha eigēnikas laiki, kad tika veidotas skolas un veikti necilvēcīgi pētījumi, tostarp arī praktiski, kad vajadzēja veidot jaunu rasi, jaunus cilvēkus, tie laiki pierādīja: tas viss nav patiesība. Pasaule ir daudzveidīga, dinamiska un polifoniska. Bet ar rīkojumiem risināt tādus jautājumus... Jā, varbūt ir apslēpta dienaskārtība: jārada apstākļi, kas novestu līdz situācijai «čemodāns - stacija - Krievija».» Cik perfekta situācijas izpratne, sevišķi par čemodāniem! Tālāk vēstnieks viņam piemītošajā smalkjūtībā norāda, ka latvieši attiecībā uz skolu reformu piekopj eigēniku, kas ir mācība par iedzimtības likumu izmantošanu cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošanā, par pamatu ņemot selekcijas principus. Tieši nacistu represīvās programmas tika pamatotas ar eigēnikas atziņām, un kāpēc gan tagad smalki nepamāt ar sētas mietu uz latviešu pusi?
Tā ir apzināta murgu iepotēšana nekritiski lasošajos. Vēl lielāki murgi ir atklāti melot: «Mēs nekad neasimilējām latviešus Latvijas PSR periodā. (..) Nebija valstiska uzdevuma asimilēt.» Izglītības sistēma padomju Latvijā bija galvenais etniskās asimilācijas instruments. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā likvidēja visas mazākumtautību skolas (poļu, lietuviešu, igauņu), toties strauji paplašināja krievu skolu tīklu. Krievu valodas mācīšana visur bija obligāta, savukārt latviešu valodu krievu skolās nemācīja. Asimilācija notika arī darbavietās, lielākajā daļā pārejot uz krievu valodu gan saziņā, gan dokumentu sfērā. Latviskā kultūra tika stingri kontrolēta, palēnām virzoties uz to, ka nacionālās kultūras saliņas paliktu vairs tikai muzejos... Pārkrievošana un latviešu asimilēšana ritēja pilnā sparā.
Tagad Lukjanovs sola atvērt skolu Krievijas vēstniecības paspārnē, jo tad «mēs būsim brīvi metodoloģijā un visu izlems Krievijas izglītības ministrija». Bet brīvajam ērglim spārnus aplauž izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, laipni paskaidrodams, ka «Krievijas skolu izveidošana Latvijā ir tikai Krievijas vēstnieka Lukjanova fantāzija, kam nav nekāda tiesiska pamata», jo Latvijā nav iespējams dibināt skolu, ja tās izglītības programma neatbilst Ministru kabineta noteikumiem. Šādi solījumi ir tukša muldēšana un neizglītotu jampampiņu kacināšana. Lai nebūtu jāaplaužas uz nepamatotu cerību grābekļiem, varbūt padomāt par citu izeju no briesmīgās situācijas? Klau, kas tur bija ar tiem čemodāniem?