Tik, cik būs uguņu uz katra kalna

Esam sākuši iet uz rudeni. Negantā ziema un nesajustais pavasaris pagaidām nav devuši vasaras silto gandarījumu, un jāņugunis visbiežāk bija vien siltuma avots, nevis skaisti pagāniska rituāla sastāvdaļa.

Taču latvieša vissenāko senču dzīlēs ir saglabājies šis dabas ritums: svētīt īsākās nakts nepārejošo ziemeļpuses blāzmu – ar iesakņotu pārliecību, ka šī gaisma, kura ies mazumā ar katru dienu, kas ritēs uz rudens pusi, tomēr atgriezīsies. Pēc rudens, pēc ziemas. Pēc tumsas.

Arvien vairāk sāks pietrūkt to ugunskuru, kas līdz ar saullēktu nodzisa Jāņu rītā. Arvien platāka vērsies plaisa starp to, ko mēs gribam, un to, kas mums tiek piedāvāts un dots. Ugunskuru pelni jau sen būs atdzisuši, kad mums nāksies izvēlēties starp tukšgvelzējiem un mākoņstūmējiem, starp solītājiem un vienkārši meļiem. Droši vien pa vidu būs kāds tiešām godīgs cilvēks, taču viņš pazudīs tajā spožo solījumu jūrā, kas būs mirdzoša, bet auksta. Smaga būs šī atsvešinātā pamošanās – bez ugunskuriem, bez nakts cerīgās blāzmas. Vien ar vēlēšanu uzvarētāju krāšņi klātiem galdiem un šampanieša pudeļu paukšķiem.

Ieklausoties nu jau gluži netālajā vēlēšanu viļņa dunoņā, fascinē tā iekšējā sakārtotība iepretim tā ārējai vienaldzībai. Proti, teju katra partija vai partiju apvienība perfekti pārzina savu priekšvēlēšanu darbošanos, savus kandidātus un izredzes, savukārt itin nemaz nedomā par to, kā jūtas un kādā izmisumā grimst vai – tieši otrādi – kādās cerībās maldās viņu eventuālie vēlētāji. Tādas divas pasaules, kuras nepieskaras viena otrai, ja neskaita mirkli pie vēlēšanu biļetenu urnām. Vai ir tāda partija, kuras vadoņus un ideoloģiskos bīdītājus vēlētājs interesē kaut mazliet vairāk nekā tikai kā biļetena iemetējs? Vai bieži dzirdam partiju bosus runājam par latviešiem, par tautu, par šodienu un nākotni, par to, kāda Latvija būs rīt, pēc vēlēšanām, pēc desmit gadiem? Ja kāds arī runā, visbiežāk tie ir gara nabadzības apzīmogoti murgojumi.

Tas ir galvenais jautājums: kas ar Latviju notiks pēc vēlēšanām? Bail iedomāties, taču šķiet, ka nekas labs. Jo Saeimā iekļūtkārie indivīdi lielākoties nezina, kā dzīvo un kā elpo Latvija. Tas, ka viņi apbraukalē pagastus, lai sakārtu smukus makaronus uz vēlētāju pateicīgajām ausīm, nenozīmē, ka viņi redz un izjūt to, kas sāp Latvijai. Piedauzīgi skan arī viena otra sabiedrības pīlāra ieteikumi, kurus savā leksikonā pārņem izmanīgi partiju aģitatori, piedāvādami lauciniekiem, piemēram, aizbraukt uz ārzemēm un pasmelties pieredzi vai domāt ar galvu, ja tā ir uzlikta uz pleciem. Smalki teksti tiešām. Vai šie gudrinieki nezina, ka milzīga sabiedrības daļa dzīvo, kā mēdz teikt, no rokas mutē, tāpēc nekādas ārzemes viņiem nespīd, un ka galva, starp citu, ir piešķirta ne tikai tiem, kas tikai met urnā vēlēšanu biļetenus, bet arī tiem, kuri pēc tam silti sēž dažādos augstos namos?

Kas notiks ar latvieti un latviskumu pēc vēlēšanām? Esmu gaužām pārliecināta, ka "Eiropas vērtību" sludinātāji, kurus – nešaubos ne mirkli! – vientieši uz rokām ienesīs Saeimā, turpinās sludināt savas liberālās un kosmopolītiskās idejas, vienkārši aizmirstot to, ka Latvija vismaz kādreiz bija iecerēta kā nacionāla valsts. Jau šī Saeima bija tendēta uz izdabāšanu svešām varām un idejām, bet ko gan gaidīt no nākamās?

Esam sākuši iet uz rudeni. Uz Latvijas rudeni. Vietvietām vēl stīdz dūmi no padzisušajām jāņugunīm, kas gaišā, nešpetni jautrā pagānismā blāzmoja mūsu pakalnos. Vienīgā cerība palikusi, ka arī latvietī vēl blāzmo sentēvu spītība un gara apgaismotība, prasme saglabāt skaidru skatu uz lietām, kuras mums mēģina iesmērēt tie, kuriem Latvija ir kā prece, ko ērti un izdevīgi kādam pārdot. Zinu, ka mums vajag vairāk gaismas, vairāk šo attīrošo ugunskuru, turklāt ne tikai Jāņu vakarā, bet vienmēr – kad tumsas vairāk nekā šodien. Reiz Māris Melgalvs mums teica: "Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī dzīvosim." Ticu, ka uguni iekursim uz katra kalna. Iekursim arī sevī. Lai stiprāk un gaišāk dzīvotu.