Iztapības nozīme ziepju ražošanā
Kad eiroparlamentāriešiem nav ko darīt un ir apnicis kasīt, hm, paduses, tad jāķeras pie pārbaudītas metodes: jānosoda neofašisti. Un tā Eiropas Parlaments (EP) nesen pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā nosodīja «neofašistu vardarbības palielināšanos Eiropā», citastarp nosaucot arī Latviju un 16. martu – latviešu leģionāru piemiņas dienu. «Nosodījuma rezolūcijai» sapuvušu siļķi piemeta «mūsu» eiroparlamentārieši: teksts saistībā ar 16. martu tika iekļauts pēc Miroslava Mitrofanova (Latvijas Krievu savienība) iniciatīvas. Ar neviltoti antifašistisku sajūsmu «rezolūciju» atbalstīja Andrejs Mamikins (Saskaņa) un Iveta Grigule (ZZS).
Par Mamikina un Mitrofanova pretlatviskajām aktivitātēm nav jābrīnās, jo katram tārpiņam dabā ir savs svētais uzdevums. Tāpat arī sašutuma spazmas nepiemetas, vērtējot Griguli, jo tā nav pirmā reize, kad populārā deputāte iesper ar kāju Latvijai: 2016. gadā viņa kopā ar Mamikinu un Ždanoku (LKS) nobalsoja pret EP pieņemto rezolūciju saistībā ar cīņu pret Krievijas un teroristisko organizāciju īstenoto propagandu. Jācer, ka ZZS nākamajās EP vēlēšanās rūpīgāk izvēlēsies deputāta kandidātus, kuri varētu pārstāvēt Latviju. Pareizāk būtu, ja biedrene Grigule turpinātu pārstāvēt LKS vai Saskaņu. Vai abas kopā.
Bet ne par šiem jaukajiem deputātiem mūsu komiskā opera. Brīnišķīgi, ka eiroparlamentārieši pauž kārtējo satraukumu par neonacistu aktivizēšanos, jo kuram Eiropas mierīgajam iedzīvotājam gan varētu patikt riebīgie naciķi, kuri uzbrūk visiem, pat nelegālajiem imigrantiem, kreisi noskaņotajiem politiķiem, LGBTQI aktīvistiem un citiem dženderistiem?! EP deputāts Artis Pabriks, vērtējot «kreiso» deputātu histēriskās aktivitātes, teica: «Tā ir vienkārši EP viedokļa paušana. Cilvēki EP cenšas ar rezolūcijām rādīt savu viedokli. (..) «Kreisie» politiķi mēģina dažādus dokumentus «sabojāt», liekot iekšā to, kas uz konkrēto lietu neattiecas.» Lai viņi redzētu tālāk par degungalu, sirsnīgi piepalīdz mitrofanovi, mamikini un grigules, parādot ar netīru pirkstu uz savu mītneszemi. «Kreisie» sašutumā noelšas: Rīgā 16. martā «maršē tūkstošiem neonacistu»! Pie kauna staba viņus! Ar pletnēm, ar nicinājuma akmeņiem! Ar sankcijām, beigu beigās!
Tā nav pirmā reize, kad populārā deputāte iesper ar kāju Latvijai...
Eiropas «kreisajiem» politiķiem identisku blējienu dzirdam no Kremļa, kad visi kopīgā korī metas nosodīt Latviju, kuras vara atļauj (?) «glorificēt nacismu». Tiešām, ko gan Kremlis iesāktu bez Eiropas kreisi «noderīgo idiotu» atbalsta? Viņi veikli novirza uzmanību no neonacistu aktivitātēm, kas jautri burzguļo Krievijā, lai pievērstos «nacisma atdzimšanai» Latvijā. Tas, protams, nav nekas īpašs, ka Krievijā regulāri notiek dažāda mēroga neonacistu saieti. 2015. gadā Sanktpēterburgā (nacistiska un rasistiska rakstura uzbrukumi Krievijā ir vērojami teju katru dienu) notika Eiropas neonacistu partiju saiets, kura mērķis bija - atrast Krievijas režīmam «sabiedrotos Eiropā». Daudzi šo partiju līderi sevi dēvēja par Hitlera sekotājiem, vienlaikus aktīvi atbalstīdami Putina režīmu. Krievijas neonacistu uzdarbošanos Eiropas «kreisie» politiķi «neredz», daudz «smagāks» ir Latvijas nodarījums: dažu vēl dzīvi palikušo latviešu leģionāru piemiņas gājiens no baznīcas līdz Brīvības piemineklim...
Šodien neskaidrošu latviešu leģiona patieso vēsturi. Turklāt lasītāji par to ir informēti, pateicoties mūsu publikācijām. Vēsturiskais analfabētisms ir vērojams EP deputātu rindās, bet neviens jau viņiem nestāsta vēsturi. Mūsu valsts priekšstāvju balss tur nav sadzirdama. Bet kā gan to sadzirdēt, ja pat šeit notiek kušināšana, sak, Eiropa mūs nesapratīs! Ja pat šeit no darba padzen ministru, kurš uzdrošinājies noiet tos pāris soļus kopā ar leģionāriem! Un kaut kā neatceros, ka latviskā koalīcija toreiz būtu aizstāvējusi ministru Einaru Cilinski, kad premjere Straujuma viņu palūdza demisionēt par piedalīšanos leģionāru gājienā.
Bet latvietis prot kaunīgi paklusēt, jo patiesībā ir dziļi pragmatisks radījums. Kāpēc gan lēkt uz ecēšām kaut kādu tur pāris leģionāru dēļ, vai ne? Ir taču daudz svarīgākas lietas, piemēram, ziepjaina iztapība eirobriseles līnijām. «Mitrofanova rezolūcija» tiešām ir sīkums, salīdzinot ar pašmāju politiķu saliekto, ieziepēto muguriņu, kas vērojama daudz būtiskāku rezolūciju ievērošanā. Ka tik mums nav jāatver kāda jauna ziepju ražotne: Latvijai taču daudz jaunu «izaicinājumu» priekšā...