Nacionālā ideja vēlētājus nezaudē

© F64 Photo Agency

Sāpīgi, nodomāju. Sāpīgi, ka mums nav noveicies. Garām noplīvoja tāda kā skaudībiņa, tomēr tā ātri pagaisa, jo prāts apsauca sirdi un kritiskā domāšana atnāca kā lietusgāze tveicīgā pēcpusdienā. Jā, par veiksmi diezin vai pareizi runāt, jo igauņu nacionālkonservatīvās partijas EKRE pārsteidzošie panākumi nule notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās, visticamāk, nebija nemaz tik negaidīti: iepriekšējā sasaukumā šai partijai bija tikai septiņas vietas parlamentā, nu tai būs 19. Vērā ņemams spēks, kas acīmredzot uzpildīts ar pamatīgu darbu, kuru vadīja partijas līderis Marts Helme, bijušais Igaunijas vēstnieks Krievijā.

Bet kāpēc sāpīgi? Tāpēc, ka mūsu Nacionālajai apvienībai (NA) bija kritums no 16 uz 13 vietām Saeimā. Partija EKRE ir NA sadarbības partnere, un Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (NA) sociālajā tīmeklī novērtēja EKRE kāpumu: «Ļoti strauja izaugsme.» Savukārt uz EKRE biroju tika aizsūtīta NA apsveikuma vēstule. Viss pareizi. Tikai - kāpēc visai līdzīgos apstākļos vienas valsts nacionāļi pamatīgi uzaudzē muskuļus, savukārt otras valsts - ļoti līdzīgas ideoloģijas - politiķi zaudē trīs vietas parlamentā? Varbūt tāpēc, ka vienā valstī nacionālā ideja zied spēcīgiem ziediem, savukārt otrā - nīkuļo kā nelaistīta tējasroze? Kāpēc Igaunijā šī ideja izskatās spēcīga un kopta - nezinu, jāpēta. Bet kāpēc pie mums ir iestājies panīkums? Varbūt mūsu nacionāļi vieglprātīgi ir iedomājušies, sak, par mums nobalsos tāpat? Nenobalsoja «tāpat». Priekšvēlēšanu kampaņa bija vārga un klusa, un nedz toreiz vajadzēja, nedz arī turpmāk vajag atkārtot vairāku iepriekšējo vēlēšanu mantru: «reitingi tagad ir zemi, bet uz vēlēšanām visi mūsējie sasparojas».

Varbūt nevajag tik zemu novērtēt sevi un nacionālo ideju? Varbūt aizbraukt pie igauņiem un uzzināt, kā viņiem izdevies tāds izrāviens? Klusa veģetēšana ar nacionālu piesitienu un ikgadējs rosinājums iekļaut 16. martu atzīmējamo dienu sarakstā neko nemainīs: šis Saeimas sastāvs nekad par to nenobalsos, jo pamatsajūta ir bailes un trauksme - ja nu mūs nepareizi sapratīs Eiropā un, nedod, die’s, Krievijā?!

Tad kāpēc arī Nacionālās apvienības skaņu paletē ir tikai pelēkas pastorāles, kuras nevienā neizraisa nekādas pozitīvi negantas emocijas, tieši otrādi - tikai klusu nožēlu? Kur palikusi jaunības degsme? Novecojusi līdz ar līderiem? Vai nacionālisms, kas ir vissvarīgākais nācijas garīgajā un morālajā izdzīvošanā, arī spēj novecot? Nē, tas ir mūžīgi jauns, tam piemīt tālākdošanās nevaldāmā enerģija, jo tikai tam pieder nākotne - nevis multikulturālismam, kas ir pašiznīcinošs. Vai Igaunijā pirms šīm parlamenta vēlēšanām pēkšņi būtu uznācis nacionālisma devītais vilnis? Diezin vai. Tas, manuprāt, ir rūpīga darba rezultāts, kas vainagojās nozīmīgā uzvarā. NA runasvīri tvitersarunā skaidro: «Vienmēr varam mācīties viens no otra. EKRE savu Igaunijas Neatkarības dienas lāpu gājienu iedvesmojās tieši no mums, kopš 2006. gada katru gadu viesojoties 18. novembrī Rīgā.» Protams, varam mācīties ārējās izpausmes, un ikviens, kurš piedalījies saviļņojošajā lāpu gājienā 18. novembrī, teiks: jā, tas bija dvēseliski un reizē vareni! Arī Igaunijas Neatkarības dienas lāpu gājiens bija tāds, ka sirds kā puķe trīsēja. Un kam gan citam būtu jāorganizē lāpu gājiens valsts svētku laikā, ja ne nacionālistu partijai?

Bet ir arī citi uzdevumi, kas neatslābstoši jāveic nacionālistiem. Ja vien, protams, ir mērķis saglabāt nacionālu valsti. Ja vien nav neapzinātas vēlmes pagulties zem citām partijām, kam ir tieksme nozagt NA identitāti. Es tādu vienu zinu, un tā rūpīgi piestrādā šajā virzienā - kamēr NA vientiesīgi cer, ka «par mums nobalsos tāpat». Jāatceras, ka ne jau nacionālā ideja zaudē vēlētājus, to var zaudēt tikai tie, kuri apgalvo, ka nes šo ideju, kaut gan panest vairs nespēj vai negrib, vai tikai domā, ka nes... Nacionālā ideja ir ne tikai lāpu gājienos vai pieprasījumos atjaunot kāda datuma simbolisko nozīmi (kas arī ir svarīgi), tā mīt arī gluži praktiskās lietās - tādās, ar kurām ikdienā dzīvo cilvēki. Tā mīt skolās un bērnudārzos, pensijās un nekustamā īpašuma nodoklī, saullēktos un mežu jaunaudzēs, dziesmu svētkos un Lieldienās, tā mīt katras dienas maizes šķēlē. Tā mīt katrā cilvēkā, kurā ir dzīva Latvija.

Ar to visu arī jāstrādā. Jo man ļoti negribas, lai no Latvijas politiskās kartes izzustu vienīgā pietura ar nosaukumu «Nacionālā apvienība».

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais