Nedziestošais maijs

© F64

Ir mirkļi, kuru radītās sajūtas nedziest. Tās dzīvo savu dzīvi, nepievēršot uzmanību tiem, kuri apgalvo: viss ir noticis nepareizi, viss bijis veltīgi, jo mūsu naivās cerības nepiepildījās.

Manas 4. maija sajūtas arī nedziest, un nepavisam nepiekrītu tiem, kuri šodien noniecina Neatkarības deklarācijas nozīmi.

Laikam vēlreiz jāatgādina: ja 1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākās Padomes deputāti nebūtu nobalsojuši par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, visticamāk, mēs šobrīd joprojām atrastos Krievijas zonā un nekāda Latvijas Republika nebūtu atjaunota.

«To, ka spējām atgūt brīvību un neatkarību, sabiedrība tā īsti aizvien nav spējusi novērtēt. Varbūt tas saistīts ar negācijām, kas valda mums visapkārt. Tomēr es vēlētos uzsvērt, ka tas, ko esam ieguvuši, ir ne ar ko neaizstājams un neaizvietojams,» Latvijas Vēstures fonda interneta vietnes lappusēs teic bijušais Augstākās Padomes deputāts, tautfrontietis, zinātnieks Tālavs Jundzis. «Mēs Latvijā nestrādājam patriotisma vairošanas virzienā,» viņš turpina, «laikam baidāmies, ka tā ir padomju ideoloģijas atlieka, jo tolaik patriotisms bija stipri pārspīlēts un brīžiem formāls. Tāpēc tagad esam to gandrīz pavisam nosvītrojuši kā nevajadzīgu. Tomēr es uzskatu, ka skolēniem vajadzētu īpaši rūpīgi mācīt par mūsu valstij svarīgajiem datumiem - gan 11. un 18. novembri, gan 4. maiju. Jauniešus no skolām vajadzētu vairāk vest gan uz izstādēm, gan muzejiem, lai viņi pēc iespējas labāk iepazītu un izprastu tā laika notikumus un to nozīmi. Manuprāt, šobrīd skolas pie tā piestrādā par maz. Skolēni jau paši šos pasākumus neapmeklēs, un tas ir saprotami. Tāpēc pieaugušajiem viņi šajā virzienā jāpavirza.»

Patriotisms šodien nereti ir kā nevajadzīgs balasts skaistajā neatkarības dirižablī, jo bez tā taču lieliski var iztikt - tāpat kā bez nacionālisma. Ja toreiz, pirms 29 gadiem, mēs būtu atteikušies no patriotisma un nacionālisma, mūsu valsts liktenis būtu izlemts: mēs atrastos jau pieminētajā Krievijas zonā. Un nekādi balsojumi neko nemainītu.

Un tomēr pēc 1990. gada 4. maija balsojuma tika pieļautas liktenīgas kļūdas, kuras pēc tam bija ļoti grūti, pat neiespējami labot. Piemēram, galēji nepareizs bija lēmums atstāt Latvijā padomju armijas demobilizētos virsniekus, un viņu bija daudz - desmitiem tūkstošu padomju militārpersonu. Latvijas valdītāji vientiesīgi pakļāvās šai Krievijas prasībai, un šis lēmums mūsu valstij «iedeva» naidīgu spēku kritisko masu, kas visus šos gadus turpināja strādāt pret Latviju, inficējot ar savu ienaidu tās krievvalodīgo paaudzes, kuras nāca pēc še palikušajiem militāristiem. Kremlis ļoti labi bija visu izrēķinājis: gan militāristiem, gan viņu pēctečiem un idejiskajiem sekotājiem bija paredzēts gluži konkrēts uzdevums - bļaustīties par «cilvēktiesību pārkāpumiem», tādējādi radot iespējas Krievijai Eiropas Savienībā protestēt pret «latviešu nacionālistiem», kuri «apspiež» mazākumtautības. Krievijas mērķis bija (un ir) pilnīgi skaidrs: ar šīm darbībām radīt lielākas iespējas savas kādreiz zaudētās ietekmes atgūšanai. Jāteic, Krievijai tas pakāpeniski izdodas...

Izdodas ar naidīgu Krievijas TV kanālu masīvu ekspansiju, kuru nezin kādēļ «nav iespējams» apturēt; izdodas ar dažādu Latvijai naidīgu organizāciju finansēšanu; izdodas ar meliem un propagandu, ar ko piesātināti Latvijā reģistrēti krievvalodīgi mediji. Un izdodas tāpēc, ka valsts vara ir vāja un piekāpīga. Nav neviena valstsvīra, kurš skaidri un cieši iestātos par latvisku Latviju. Šādu vārdkopu - latviska Latvija - mūsu valdīklas pat baidās pieminēt. Tāpēc dažādas ždanokas bez bēdu atļaujas pretvalstiskus balagānus pret latviešu valodu, bet kaut kāda biedrība 9maijs.lv - brīvi gatavojas okupācijas svinēšanai 9. maijā. Drošības dienesti klusē kā zemi saēdušies - tieši tāpat kā Saeima un valdība. Bail? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk: mūsu valdītājiem ir pie elkoņa tas, kas notiek ar mūsu latvisko Latviju?...

Ja 1990. gada 4. maijā 138 Augstākās Padomes deputāti, kuri nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, būtu tikpat vienaldzīgi un bailīgi kā vairums šodienas «tautas kalpu» - mēs nekad nebūtu atguvuši neatkarību. Vai mēs varam cerēt uz deputātu vienaldzības un baiļu izsīkšanu? Nezinu. Diez vai. Bet vismaz gribas atpakaļ tajās tālajās, nedziestošajās 1990. gada 4. maija sajūtās...

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais