Katram savs vadonis
Neatceros, ka Latvija būtu pieredzējusi tādu "demokrātijas aizstāvju" uzbrukumu, kas vērsts pret vienu teātra izrādi, proti, pret Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālo drāmu Vadonis, kas kopš 17.septembra redzama uz Nacionālā teātra skatuves.
«Esmu lepns, ka teātris sācis savu 91.sezonu ar latviešu oriģināldarbu,» teic teātra direktors Ojārs Rubenis. «Viduvējs materiāls, pavāja režija,» vīzdegunīgi savā publikācijā bliež kāds Patiesības ministrijas klaķieris. «Bezgaumības iemiesojums teātra žurkas Kornēlijas paskatā uz Vadoņa fona ir vien bērna šļupsti,» piebalso cits tūdaliņš no tās pašas komandas.
Kas tad ir tas, ko tik kategoriski dažādi redz vienā laikā un vienā valstī dzīvojoši indivīdi, no kuriem viena daļa izrādē saskata cilvēcīgu un nepretenciozu, kaut arī vietām mazliet plakātisku, stāstu par vienu no divdesmitā gadsimta pirmās puses izcilākajiem latviešiem, bet otra puse – «Liepiņa un Dimitera tingeltangeli par cilvēku Ulmani, kas savām rokām nožņaudza valsts pirmsākumos paša aizstāvēto 18.novembra Republiku un ieviesa autoritāro režīmu»? Izskatās, ka ne jau izrādes mākslinieciskā kvalitāte ir iemesls, lai histēriskais dažu mediju korītis vienā tonalitātē klaigātu par «seklumu un cinismu», ko šā kora dziedoņi it kā ieraudzījuši uz skatuves un pat skatītāju zālē notiekošajā. Ir pamatotas aizdomas, ka trakā histērija sacēlusies par ideju un vērtībām, kas iekļautas izrādē Vadonis.
Jau kādu laiku Latvijā virmo doma par tautas vēlētu prezidentu ar daudz lielākām pilnvarām, vienvārdsakot, par autoritatīvu, harizmatisku un gudru valsts vadītāju, kas spētu savaldīt nereti plānprātīgos t.s. valsts vadītāju (parlamentāriešu un valdības locekļu) izgājienus. Izrāde ir kā atgādinājums, kā laika spogulis: toreiz, 30. gadu vidū, Latvijas situācija bija gluži tāda pati kā šodien – notika nemitīgi partiju ķīviņi, ekonomiskā lejupslīde bija uzņēmusi baisus apgriezienus; ne parlaments, ne valdība nespēja normāli darboties, lai izvestu valsti no krīzes, bet tauta vairs neko negaidīja no valsts vadītājiem, kuri bija aizņemti ar savām personiski fiskālajām problēmām... Tieši tas pats notiek tagad. Toreiz Kārlis Ulmanis nolēma izbeigt šo valstij un cilvēkiem pazemojošo situāciju. Šodien? Šodien nav Kārļa Ulmaņa. Nav pat tāda, kas viņam līdzinātos uzņēmībā, mērķtiecībā, patriotismā un Latvijas mīlestībā. Diemžēl.
Par to arī atgādina izrāde. Latviskā dzīvesziņa pēdējos divdesmit gados ir izšķīdusi kosmopolītiskajā Eiropas «vērtību» invāzijā, kas padarījusi tautas mugurkaulu par trepīti, pa kuru šurpu turpu vazājas šo t.s. vērtību potētāji. Kur palikusi tautas nacionālā un valstiskā pašapziņa? Vai tā salīkusi līdz ar muguru? Vadonis – tēls, mīts, ideja, sapnis – viss viens, kā mēs to nosaucam, aicina izslieties, un skatītājs tam notic. Patiesības ministrijas runassievas pauž pretējo: Dimitera attēlotais Ulmanis esot «laikā izstiepta teorētiska apcerējuma izliešanās skatuves telpā». Nezinu, kā ar to «izliešanos», taču cilvēki kādā emocionālā pirmizrādes brīdī cēlās kājās. Un par šo brīdi ir īpašs stāsts. Tajā skan svinīgs skaņdarbs, kurā izmantoti trīs mūsu valsts himnas vārdi «Dievs, svētī Latviju», un tas jau ir skanējis Zigmara Liepiņa muzikālajā drāmā Kapteiņa stāsti, kas tika radīta īpaši Latvijas Republikas 90.gadskārtai. Arī šajos Stāstos, sākoties svinīgajai melodijai, cilvēki cēlās kājās, viens otrs pat notrausa asaru – tik aizkustinošs bija mirklis, kurā muzikālā darba autors aicināja piedalīties skatītājus: tā bija Latvijas valsts dibināšanas atcere. Un tā, esmu pārliecināta, ir nozīmīga katram latvietim.
Taču kādas paskvilas autore nekaunas izsmējīgi uzsvērt, ka «zāle ceļas kājās pie Dievs, svētī Latviju umpapā ritmos». Vai meitene maz spēj atšķirt ritmus, stilus un muzikālos metrus? Interesanti, vai trīsdaļīgā metra umpapā viņai šķiet tas pats, kas, piemēram, divdaļīgais čiki briki? Vai humorpilnais umpapā, viņasprāt, ir tas pats, kas svinīgais, himniskais skaņdarbs, kāds patiešām ir Zigmara Liepiņa Dievs, svētī Latviju? Taču «vispārējo skatuves melu apstākļos» – kā izsakās mūsu autore, arī viņas meli ir tikai loģisks turpinājums daudzu cilvēku liberāli vaļīgajai Latvijas valstiskuma uztverei. Bet visvairāk tomēr izbrīna tas, ka šādos autorrakstiņos tiek izsmieti cilvēki, kuri no sirds – no sirds! – cēlās kājās, lai godinātu gan aktierus, kuri ienesa skatītāju zālē patiesas emocijas, gan pašu notikumu – valsts dibināšanu. Rakstītāju ņirgšana par cilvēku emocijām bija tāds konkrēts iebakstījums ar pirkstu acī: jūs esat aunu bars.
Bet emociju tiešām bija pārpārēm. Mārča Maņjakova Ulmanis un Ditas Lūriņas Marija pārliecināja un satrauca. Mīlestība un šķiršanās, gaidas un dzīves zudība – skumjš stāsts par diviem parastiem cilvēkiem, kādi arī mēs visi esam. Kārļa dramatiskā izšķiršanās par labu valstij. Marijas krāšņā jaunība un sirmā novecošana, upurējot sevi laikam, kas paiet bez mīļotā. Kārļa māte, kuru spēlē Marija Bērziņa, skatītājam sniedz precīzu norādi par to, cik ļoti Ulmanis ir pārdzīvojis un šaubījies savu soļu izvēlē. Burvīgā ironijā dzirkstoši bija vēlēšanu kampaņas tēli: latgaliešu partija, ebreju partija, sociāldemokrāti, krievu partija, vēl dažādi... Mirdzoša, kaut arī ubadzes kankaros tērpusies, bija Dace Bonāte: viņa ar pareģes skarbumu parādīja ceļu, pa kuru nāksies aiziet. Un nepārspēti spoža bija metafora, kad skatuves pustumsā satikās vecais (Voldemārs Šoriņš) un jaunais Ulmanis: vecais nomākti pagrieza muguru jaunajam, kurš gribēja viņam pasniegt ubaga santīmiņu... Kāda baiga perspektīva.
Nevienu brīdi izrādē nebija garlaicīgi. Un tas arī saprotams: gan Liepiņa talantīgā, fascinējošā mūzika, gan Dimitera intriģējošie un tēlu pilnie vārdi lika sekot līdzi visiem skatuviskās darbības pavērsieniem. Bet nevajag izrādē meklēt vēsturisko objektivitāti, turklāt tā nav iespējama arī ārpus skatuves: abi autori plus režisors Edmunds Freibergs ir radījuši savu Kārli Ulmani, savu versiju par dižo un pretrunīgo vīru, kurš, atteicies no savas personīgās dzīves, atdeva sevi valstij, par kuru arī aizgāja bojā, tā pasargājot no bojāejas visu tautu, kuru nešaubīgi nomaitātu okupanti, ja vien Ulmanis būtu devis pavēli pretoties.
Interesanti, ka antivadonisko histēriju uzsācis tas resors, kas pats vairākus gadus karsti virzījis pats savu vadonismu un personības kultu, kas vainagojās ar puķu paklāju klāšanu (lai vēders lienot nav jāsmērē ar zemi). Katram, kā smejies, savs vadonis... Tāda boļševiku cienīga demokrātija vien sanāk – tie, kas nav ar mums, ir pret mums. Ja kāds aizstāv vadoni, kas nav mūsu vadonis, tas ir demokrātijas ienaidnieks. Ja kāds valsts priekšgalā grib redzēt harizmātisku personību, tas nelietīgi gaida Šķēli (Lembergu, Čingizhanu, Putinu utt., utjpr.), tāpēc automātiski ir iemīcāms vēstures dubļos. Ja Ojārs Rubenis turpmāk vēlēsies uz skatuves uzvest politiski vēsturisku sāgu, viņam vajadzēs šo ideju saskaņot ar Patiesības ministriju. Izrādes laikā vēlmi celties kājās un tieksmi aizkustinājumā paraudāt turpmāk nāksies apspriest ministrijas kolēģijas sanāksmēs, bet sabiedrisko «fui» izteikšanu deleģēs īpašajām kritiķu troikām. Lūk, tas būs īsti demokrātiski!
Pretējā gadījumā var piepildīties šaušalīgās bažas, kuras vienā teikumā izpaudusi kāda minētās ministrijas rakstu sacerētāja: «Šī tauta nav pelnījusi neko citu kā vien vadoni.» Šī tauta! Tas ir tik droši – atstatīt sevi no «šīs tautas» (lasi – no šī aunu bara), uzsvempties uz balta zirga un aizjāt demokrātiskajās tālēs. Kas atliek mums? Palikt savu priekšstatu un vērtību dzimtenē. Lai arī kāda tā būtu – purvaina, lietavu pilna vai saules pielieta. Vienalga – mūsējā.
P.S. Citāti patapināti no Zanes Radzobes un Ditas Arājas rakstiem.