Ja paši būsim pamatos

Gaismas pilij tūdaļ uzlikšot metāla cepuri. Tā raksta mediji. Kultūras ministrijas amatpersonas līksmos, mediji līdzi ar tām. Grūti pateikt, vai lauku bibliotēkas vienīgā darbiniece, kas ir direktore, bibliotekāre un apkopēja vienlaikus, virtuāli dies kopā ar lielajām amatpersonām.

Gudrās runas tecēs gar ausīm, neaizķerdamās pat neizbraucamo lauku ceļu kukuržņos. Tikmēr mirdzošās pils jumts atspoguļos sauli un tukšumu, kas staro no mūsu kultūrtrēģerētāju un citādu valdītāju sejām. Lauku bibliotekāres sīkās vajadzības neviens pat neievēros, jo kurš gara milzis gan vēlēsies nolaisties līdz kaut kādu avīžu vai grāmatu iepirkšanai, kas svarīga tikai un vienīgi tai nomales bibliotēkai? Nekas nav mainījies: viss svarīgs vienīgi centram. Spīdēšanai tuvu un tālumā.

Tukšai muldēšanai par nacionālo identitāti, kas no visām pusēm tiek masēta ar eiropeisko domāšanu un jaunvārda latvijieši kautru un nemanāmu ieviešanu inteliģentās sarunās. Mūsu nacionālā identitāte vēl vārgi mēģina spārdīties pagāniski daiļos Jāņudienas rītos, Dziesmu svētku vakaros un tautiskos rezervātos iespiestos amatnieku gadatirgos. Pārējais laiks mums paiet kā īsteniem latvijiešiem, pusangliski, puskrieviski murmulējošiem un domājošiem. Esam gana pakļāvīgi, mums labi izdodas kulturāli asimilēties un izkust citās tautās, kaut gan domāts bija otrādi.

Reiz Jānis Peters teica, ka "nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs pastāv tā sūtība, elpo tā būtība", bet man arvien biežāk šķiet, ka tieši tur tā elpo, tā būtība un sūtība, tajās lādēs, ko esam lepnīgi aizcirtuši, vietā noliekot modīgus skapjus, tajās prievītēs, ko apsmaidām kā vecišķu latviešu atribūtus. Tā būtība elpo tur, kur mēs, latvieši, "brīvojam sevi no zudības", kā atkal teiktu Peters. Bet vai tiešām brīvojam?

Paši savu valodu nemākam un negribam saudzēt un cienīt, vārgulīgi nolaižam rokas, kad jāiestājas par to. Nožēlojama bija Saeimas reakcija, aci pret aci sastopoties ar tumsonīgu nekaunību, ko demonstrēja kāds latviski nerunājošs deputāts. Reakcija nebija pat nožēlojama, tā bija nekāda. Kā jau latvijiešiem pienākas. Bet tas tikai viens piemērs, kaut arī gana melns. Tomēr tas mēģina izsist kārtējo robu tajā nacionālās identitātes celtnē, kas kopš piedzimšanas brīža būvēta katrā no mums, tajā celtnē, kas sastāv no valodas, dzimtenes, tautasdziesmām, Jāņudienas, rijām un prievītēm, Daugavas un Zvārtas ieža. Neizdosies. Ja paši būsim stiprie pamati, uz kuriem būvēt latvietību.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.