Nu, re, pamodāmies: internetā viens vieglprātiņš ievieto paziņojumus un zīmējumus, kuros tiek apšauti bērni un pieaugušie, viņu vidū arī slavenības – pazīstami mūziķi.
Tālrādē sacēlās jezga, piesaucot bēdīgi slavenos notikumus Somijā, kad divi sociopāti nogalināja daudzus nevainīgus cilvēkus, pirms tam par saviem nodomiem paziņojot publiski. Diskusija par to, vai drošības iestādēm vajadzēja reaģēt nekavējoties, arestējot draudu izplatītājus, ieilga. Tā faktiski nav beigusies arī tagad. Iespējams, arī Latvijā sāksies diskusija par šo tēmu. Kaut gan... Zemnieks jau metīs krustu tikai tad, kad nograndīs pērkons. Un ne agrāk.
Bet pērkona iemeslus vajadzētu meklēt ne tikai kāda anonīma vietējā sociopāta zīmējumos, par ko Elmārs Tērauds, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents, teica: "Viņš ir sociopāts, kam nepatīk sabiedrība." Atļaušos piebilst, ka sociopātiem nevis nepatīk sabiedrība, bet gan viņi to vienkārši ienīst, gūstot baudu arī no tā, ka redz kādas sabiedrības daļas ciešanas.
Un tātad – pērkona iemesli citviet. Pavisam nesen redakcija saņēma ielūgumu uz izstādi: kādā galerijā tiek atklāta mākslinieka Kristiāna Brektes (1981) personālizstāde Morgs. Anotācijā teikts, ka "mākslinieka izvēlētais medijs – fotogrāfija – apstādina mirkli, iemūžinot ielās mirušos dzīvniekus īsi pēc nāves iestāšanās deviņos lielformāta darbos", apsolot, ka šajā izstādē "nav ne skeletgalvu, ne ziedu, bet ir daudz svaigu asiņu", un tas viss ir paredzēts tam, lai izstādes apmeklētājs spētu sajust "maģisko dzīvības trauslumu, kas apņem cilvēka eksistenci".
Interneta sūtījumā pievienotie fotoattēli aicināja uz izstādi ar asiņainu piesitienu: nobraukts balodis, kaķēns ar sašķaidītu purniņu... Atverot bildi, ieraudzīju uz sevi vērstu nāves mēmumā sastingušo kaķēna skatienu un burtiski sajutu uzbrūkam vājumu, kāds raksturīgs spēcīgam negatīvajam emocionālajam šokam. Par maģisko dzīves trauslumu nezin kādēļ neiedomājos... Par mākslinieka slimīgo attieksmi pret dzīvi – gan. Šis mākslinieks – gluži kā ikviens sociopāts – acīmredzot neklātienē varēja priecāties un izbaudīt manu (domāju, arī daudzu citu skatītāju) šoku. Izklausās diezgan perversi...
Kas bija šī izstāde? Mākslas fakts? Indivīda personiskās baudas izpaudumi, kuru viņš var gūt vienīgi nekrofilijas aktā? Interesanti, cik ilgi mākslinieks gulšņāja uz ceļa braucamās daļas, lai pēc iespējas efektīgāk nobildētu nabaga kaķēnu? Cik tālu mēs varam vērtēt šādu īstenības atspoguļojumu kā mākslas faktu? Drīzāk gan tas ir anatomisks pētījums, kam varētu būt saistība ar veterinārijas mācībstundām.
Man nav nekāda pamata domāt, ka internetā uzietie vieglprātiņa nelegālie zīmējumi ir kaut kas vairāk nosodāms un vairāk bīstams par šiem mākslas faktiem kādā pavisam legālā mākslas galerijā. Arī zīmējumus mēs varam nosaukt par naivista darinājumiem un izlikt tos kādā paļāvīgā galerijā, kura nešķiro, kas ir māksla un kas – ne visai. Vai tādā gadījumā šie mākslas radītāji kļūst mazāk bīstami sabiedrībai?