Kad pirms neilga laiciņa spēru vai zemes gaisā, dusmodamās, ka Latvijā skatāmais televīzijas kanāls TV5 raida tikai krieviski, slaidi spļaudams virsū Latvijas Republikas likumiem, vēl nesaistīju šo valodas izvēli ar konkrētu, mērķtiecīgu politiku. Vientiesīgi domāju, ka tā ir tikai tāda ierasta lielkrievnieciska bezkaunība bez tālejošām sekām.
Smagi kļūdījos: izrādījās, ka jau laikus rūpīgi tiek gatavots plāniņš metodiskai un konsekventai latviešu valodas aizbīdīšanai tajā miskastes līmenī, kādā tā bijusi visus padomju okupācijas gadus. Un tikai nevajag tagad mēģināt man iestāstīt, ka "tajos gados" taču bija latviešu skolas, bija latviešu kultūra – tas viss bija ne jau tāpēc, ka padomju vara dāsni būtu ļāvusi attīstīties nacionālajām īpatnībām, bet gan tāpēc, ka latvietis – kaut vai tikai zemapziņā vai virtuves politinformācijās – bija gatavs cīnīties par savu tēvtēvu valodu. Tātad – par spīti, nevis pateicoties.
Taču ne par to šodien mūsu dziesma, bet gan par lienošo valodas politiku, kas gatava klusītēm iemīcīt mūs visus zem sevis – mūs, kas tik aizņemti ar fiziskās izdzīvošanas problēmām, mūs, kas eksistenciāli pazemoti no pašmāju politikāņiem. Tādus nomīcīt līdz galam ir diezgan vienkārši: gan tāpēc, ka tāpat jau esam pazemoti un tādēļ nav laika iedziļināties nacionālajos smalkumos, gan tāpēc, ka desmaize vienmēr būs svarīgāka par to, kā to sauc – par sviestmaizi ar desu vai par buķerbrod s kalbasoi. Bet, kā vēlāk izrādās, tieši tas buķerbrods nezin kādēļ mēdz iesprūst rīklē...
Tāds buķerbrods pagadījās arī šovasar, kad Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) savās dzīlēs radīja jaunu Elektronisko masu mediju likumprojektu, kam vajadzētu aizstāt esošo, ja vien Saeima apstiprinās jaundarināto. Nekas īpašs tas arī nebūtu, ja vien jaunajā likumprojektā nebūtu iestrādāta graujoša attieksme pret valsts valodu un pielīdēju cienīga līferēšana attiecībā uz medijiem, kas ar klausītājiem un skatītājiem pārsvarā komunicē krieviski.
Un tā: vecajā likumā bija norma, kas noteica, ka sabiedriskās TV un radio pirmais kanāls raida tikai latviski. Jaunajā likumprojektā teikts, ka šiem kanāliem būs atļauts raidīt arī citās valodās (krievu). Bet, protams, protams, mūs jau tik traki neabižos – nacionālajiem kanāliem ļaus (!) nodrošināt subtitrus latviski, lai mēs, tā sacīt, nepaliekam par galīgiem nesaprašām. Savukārt sabiedrisko mediju – TV un radio – otrais kanāls vispār var atslābināties: jaunais likums valsts valodas normas tajos vairs neregulē. Tā sacīt, runājiet jebkurā valodā kaut vai visas 24 raidlaika stundas!
Vecajā likumā bija prasīts, ka no Eiropas audiovizuālajiem darbiem jābūt ne mazāk kā 40 procentiem raidījumu, kas veidoti latviešu valodā, taču jaunais likums šo normu samazina uz 30 procentiem. Sīkums, bet patīkami. Sevišķi patīkami tas ir, piemēram, kanālam TV5, kas lepni sevi reklamē kā "vienīgo Latvijas ētera kanālu krievu valodā", par "vienīgo kanālu, kas raida krieviski". Interesanti, kā šis kanāls līdz šim spējis pārliecināt mūsu NRTP, ka tas ievēro likumā noteiktās normas par procentu attiecībām? It sevišķi tad, ja valodu proporcijas jau sen nav tādas, kādas bijušas pieprasītas vecajā likumā: reāli krievu valoda ir dominējusi gandrīz visos TV kanālos, ja nu vienīgi sabiedriskajā TV dīvainā kārtā pagaidām vēl valdošā bija valsts valoda...
Bet tas vairs nebūs ilgi, ja vien Saeima akceptēs jauno likumu, kurā, starp citu, vairs nav arī jēdziena "nacionālais pasūtījums". Tiešām, kāds tur vēl pasūtījums vai latviešu valodas loma nacionālās kultūras attīstībā, ja taps nolemts, ka sabiedriskie elektroniskie mediji tagad kalpos nevis vienkopienas valsts stiprināšanai, bet gan integrācijai, kas gan, starp citu, nav konkretizēta vai atšifrēta.
Šāda notikumu attīstība ir loģiska, jo uz NRTP priekšsēdētāja amatu Ābramu Kleckinu savulaik virzīja tieši Saskaņas centrs, kura līderi jau deklarējuši un akceptējuši krievu valodas nemanāmo ieplūšanu un gaidāmo dominēšanu Rīgas domē. Un elektronisko mediju krieviskošanās ir loģisks process, kuru atbalsta ne tikai tie, kuri spiež pogas tur, augšā, bet diemžēl arī tie, kas spaida TV pults pogas, sēdēdami mājās pie tālrāža ekrāna, jo nav taču plašu tautas masu protestu pret latviešu valodas izspiešanu no ētera vides, vai ne? Tās pāris sūdzības, ko saņēmusi NRTP, nevar uzskatīt par protestēšanu. Tā ka turpinām spaidīt pogas, bezcerīgi meklēdami latviešu raidījumus.
Bet pagaidām no tālrāža nav, ko izspaidīt: sabiedriskā TV lielākoties ir garlaicīga, komerckanāli raida desmitkārt redzētas un apnikušas filmas un seriālus, jo, redz, veidot oriģinālus latviešu raidījumus esot ļoti dārgi. Tad varbūt netaisīt neko, nevis barot TV skatītāju ar tizliem tekstiem nevalsts valodā? Bet tieši tas, ka komerckanāliem esot finansiāli grūti veidot savus oriģinālraidījumus, esot izsaucis tādu līdzjūtības lēkmi NRTP locekļos, ka viņi nolēmuši izveidot likumu, kas atvieglos šīm kompānijām mūsu valstī labi nopelnīt. Un nekādu runu par kaut kādu tur valodu, vēl jo vairāk tāpēc, ka uz padomi esot bijis "spiediens", jo pretējā gadījumā komercsabiedrības varot izputēt. Tā vienkārši – sargāsim komercsabiedrības, bet turpināsim iznīcināt latviešu valodu.
NRTP loceklis Imants Skrastiņš pieļāva iespēju, ka spiediens bijis ne tikai no krievu valodas bīdītāju, bet arī no Eiropas Savienības puses: mūsu TV kanāli, protams, var raidīt ne tikai krieviski, bet arī citās ES valstu valodās, un tas tiešām mūs iepriecina ārkārtīgi. Savukārt NRTP priekšsēdētāja vietniece Dace Buceniece izpaudās, ka, nosakot pārlieku stingras prasības un kvotas, Latvija var pazaudēt savus reģistrētos kanālus, un tad nebūšot vairs "savas industrijas, ko regulēt". Par industriju visu šo zilo ekrānu devumu gan pagrūti nosaukt, turklāt, palūkojoties uz telekanālu īpašniekiem, cerības šajos kanālos ieraudzīt konsekventu latviskumu pazūd uzreiz: tā, piemēram, TV5 un LNT pieder ASV mediju magnātam Rupertam Merdokam, savukārt TV3 ietilpst koncernā MTG.
Uz ko tad ceram? Patiesību sakot, ne uz ko. Ja Saeima, lemjot par šo likumprojektu, balsošanas pogas spiedīs tikpat vienaldzīgi kā daudzos citos gadījumos, mēs drīz vien nonāksim pie tādiem buķerbrodiem, kurus pat uzlūkot negribēsies, kur nu vēl ēst. Ekonomiku mēs kaut kā tomēr spēsim uzstutēt, savukārt zaudēto valsts valodas prioritāti atjaunot vairs nevarēsim: Eiropas graujošajam kosmopolītismam būs pilnīgi vienalga, kādā mēlē dēvēsim tās desmaizes. Galvenais, ka vēders būs piebāzts.