Kāds mans draugs nesen izteicās: «Mēs varētu japāņiem zemi piešķirt, lai palīdz celt mūsu valsts ekonomiku. Tas tiešām būtu labi: mēs Japānai piedāvātu daļu Latvijas teritorijas bez maksas un bez nosacījumiem. Lai uzceļ Saules pilsētu un ar savu piemēru parāda mums, ko nozīmē būt stipriem. Es atdotu savu Jūrkalnes zemesgabalu. Kā tu domā, vai šāda akcija būtu iespējama? Proti, ziedot zemi ar konkrētu mērķi. Lai ceļ pilsētu, japāņu skolas un dzīvo bez bailēm no radiācijas. Domāju, tur ir daudz cilvēku, kam vairs nebūs, kur atgriezties. Man šķiet, ka tikai kaut kas tāds – pirmajā mirklī pilnīgi neprātīgs un dīvains – varētu palīdzēt izdzīvot mūsu pašu valstij. Vienīgi – kā to realizēt?»
Draugs vēl turpināja prātot: «Droši vien pareizāk būtu zemi nedāvināt, bet nodot bezmaksas lietošanā, piemēram, uz 100 gadiem, citādi nāktos uzklausīt viedokļus par valsts teritorijas izdāļāšanu un tamlīdzīgi. Grūti pateikt, kā uz to reaģētu Japānas vēstniecība, bet vismaz emocionāli, manuprāt, šāda iniciatīva viņus uzmundrinātu.»
Jau gandrīz mēnesi ar satraukumu un līdzjūtību vērojam Japānu. Čaklās, kultūrbagātās un intelektuāli izsmalcinātās tautas nedienas šķiet kā netaisns likteņa nodarījums. Desmitiem tūkstošu individuālu traģēdiju savijas vienā milzīgā nelaimē, un tu nesaproti – par ko tas viss? Mēs, mērenajā klimata joslā dzīvodami, dabiskā egoismā atviegloti nopūšamies: labi, ka pie mums nav zemestrīču un cunami. Bet jau nākamajā mirklī atnāk sapratne: ja te notiktu tādas dabas kataklizmas, tās aizslaucītu prom pilnīgi visu, un nebūtu ilgi jāgaida, kamēr visi Latvijas iedzīvotāji sapako mantiņas un aizdodas uz īrijām un vācijām.
Vispirms te iestātos histērija un haoss, pēc tam – tuksnesis. Un ne tāpēc, ka valdība būtu noziedzīgi stulba vai parlaments egocentriski notrulis, bet tāpēc, ka mēs vienkārši tādi esam. Mēs pametam vietu, kuru vismaz teorētiski esam uzskatījuši par dzimteni, mēs apcērtam emocionālās saites un sadedzinām pēdējās laipas, kas mūs vienmēr vedušas pāri tumšiem ikdienas atvariem. Mēs nevienojamies masīvos protestos, nedemolējam parlamentu un valdības māju, nedauzām automašīnas un nededzinām veikalus, mums nav vajadzīgs niknuma nolaišanas ventilis: mūsu tvaika katls ir atvērts, mēs kā garaiņi rāmi un mierīgi izplūstam pa pasauli. Tā ir vieglāk, tā ir bez problēmām! Mēs vienkārši nespējam, negribam pretoties tiem (vai tam), kas mūs samīda. Vai tas ir kārtējais varnešu lēmums savilkt mums uz kakla uzmesto jostu vēl par dažām, bet būtiskām iedaļām, vai tas ir dabas dusmīgais lēmums pāriet mums pāri ar postošu vēju, sniegu vai plūdiem. Viss viens, nav mums ne spēka, ne gribas pretoties tiem (vai tam), kas mūs padzen no miesas un dvēseles mājām.
Bet kā tad japāņi? Matīss Žagars, aktiera Jura Žagara dēls, atgriezies no Uzlecošās saules zemes, atklāj, ka pēc 11. marta nelaimes japāņi nekrita panikā, «nekāpa cits citam pāri» un individuālās intereses pakļāva sabiedrības interesēm. Japāņi esot pratuši pret visu negatīvo izturēties bez liekām emocijām, jo «tas bija liktenis». Doties prom no valsts šādā mirklī? Šādu soli japāņu vairākums uzskata par nepieņemamu. Protams, to visu var dēvēt par nevajadzīgu heroismu, taču ir arī otra iespēja: japāņi tik ļoti mīl savu zemi, ka pat domās nepieļauj tās pamešanu brīdī, kas ir tik traģisks un izšķirīgs visai nācijai.
Nepārzinot japāņu tautas un varas attiecības, tomēr gribas ticēt, ka starp šiem diviem lielumiem nav tāda bezdibeņa, kāds ir Latvijā. Gribas ticēt, ka tautai un varai Japānā ir viens mērķis un kopīgi darbarīki tā sasniegšanai – sevišķi tagad, pēc briesmīgā notikuma. Kā ir ar mums? Pagaidām esam bez mērķa un darbarīkiem. Pat nekāds briesmīgais notikums nav vajadzīgs, lai mēs pārvērstos par rīcībnespējīgiem, pakļāvīgiem plastilīna gabaliem, kurus varneši mīca un spaida pēc sirds patikas. Vai mēs, tik vārgi būdami, maz esam pelnījuši tik brīnišķīgi skaistu zemi, kāda ir Latvija?
Mans interneta draugs izteica neprātīgu un tajā pašā laikā racionālu domu: piedāvāt japāņiem zemi šeit, Latvijā. Lai nāk un parāda, kā tas ir – būt stipriem un sākt visu no sākuma, kazi, varbūt mēs arī iemācīsimies stiprumu? Vai tas vispār iespējams? Nezinu. Drīzāk tas būtu tāds labās gribas žests, ko nākamajos mirkļos izdzēstu valsts birokrātiskā pretestība, vājprātīgais nekustamā īpašuma nodoklis un mūsu pašu tradicionālā nenovīdība. Tāpēc diez vai, mans interneta draugs, to varētu uzskatīt par prāta darbu – rādīt japāņiem sabrukuma pakāpi, kādā patlaban atrodamies. Kauns taču. Varbūt mums tomēr pašiem tikt galā ar saviem briesmīgajiem notikumiem? Jo atšķirībā no Japānas mums neviens līdzi nejutīs. Ja nu vienīgi pasmīnēs par neprašu prasmi sagraut valsti bez zemestrīcēm un cunami.