Jau pāris dienas apkārt, kā saņēmu vēstuli no Intas – jaunas un skaistas atraitnes, kuras vīru savas mājas pagalmā pirms dažiem gadiem bezjēdzīgi nosita divi bandīti. Nosita dažu latu dēļ. Toreiz Inta bezgalīgās bēdās juta, ka beidzas viņas laimīgā dzīve, juta, ka viņa nomirst līdz ar vīru, tomēr pie dzīvības noturēja doma, ka viņai taču ir divas meitiņas, kurām mamma būs vajadzīga vēl vairāk nekā pirms tam – laimīgajā dzīvē. Inta sažņaudza sirdi dūrē un piespieda sevi piecelties kājās, saprotot, ka sakņupusi un vārga viņa nevienam nebūs vajadzīga, arī meitām ne.
Inta smagi strādāja, lai nopelnītu naudu meitu izglītībai. Reizēm asaras viņai cirta elpu ciet un sāpju vārdus dzirdēja tikai nakts. Bet tad, pirms kāda laika atšķīrusi jūnija bilžu grāmatu, pēkšņi ieraudzīju Intu sēžam ziedošā Jāņu dienas pļavā, kas maigi un kaislīgi kontrastēja ar viņas melno matu vilni. Un acīs dzirkstīja viss vasaras vidus dievišķais plaukums. Inta, kas noticis? – priecājoties par jaunās sievietes dzīvi apliecinošajām pārvērtībām, vaicāju. Inta atbildēja, ka viņas mīļie – tie, kas mūsu zemīti aplūko no mākoņa maliņas – noteikti gribētu, lai cilvēki zied, nevis vīst. Un vasaras vidus pilnzieds ir kā radīts atvērtībai un cilvēciskam siltumam.
Intas vēstules palika arvien gaišākas, vien kā tumšs dzīpars cauri vijās vārdos neizteiktais vistuvākā cilvēka zaudējums, jo dzīvi nevar uzskatīt par vieglprātīgu aizmirstības spēļlaukumu. Sevis izzināšanu un ieklausīšanos pasaulē un laikā Inta pamazām aizstāja ar vērtējumu – asu, sāpīgu un nesaudzīgu. Un, lūk, viens no tiem – Intas vēstule, vien pirms pāris dienām saņemta: «Īstenībā tu jau zināji (tāpat kā es), ka tie sapņi ir tāda jocīga padarīšana: kā plāns ledus, pa kuru baidāmies iet, bet tomēr ejam. Laiks rit, un – kas ir pats interesantākais – to nevar ne ierobežot, ne piemānīt. Dažreiz, no rīta pamostoties, paskatos uz sevi spogulī un vaicāju: tā esi tu, Inta, vai neesi? Spogulis klusē, un labi, ka tā, jo nav taču jēgas runāt un melot. Kāpēc visu to rakstu? Patlaban mana un tava Latvija atgādina lielu spoguli, pie kura mēs – vēl tajā palikušie – nostājamies un vaicājam: «Kad reiz tu, Latvija, varēsi tā pa īstam runāt un nemelot?» Kurp vien griezies – vieni vienīgi meli. Melo visur un visi. Arī es. Bet ne jau tāpēc, ka tā ir vieglāk: mēs, parastie mirstīgie, melojam sev un citiem, lai izdzīvotu. Tik vienkārši. Zemē, kuru, paldies Dievam, neapdraud briesmīgi plūdi un citas stihijas un katastrofas, mēs nespējam sadzīvot kā cilvēki... Mēs rejamies cits uz citu, bez saprāta un jēgas raujam un ķeram visu, ko vien spējam saraut. Kapā taču to līdzi nepaņemsi, bet vienalga, nē – jāgrābj. Varu tikai apskaust to cilvēku sirdsgudrību un prātu, kuri spēj tam visam pāri stāvēt.»
Inta, to rakstīdama, atkal ir pirmsjāņu pļavā. Mazas rieviņas pie lūpām un acīm: no smaida vai asarām? Rokas naski pin Jāņu vainagu, saulē sasilis akmens takas malā glabā mūžības atmiņu, mazs suns pie kājām steigšus un kārīgi lok pienu, ķimeņu siers jau sasiets un guļ zem sloga – gaida savu smaržīgo uznākšanu svētku galdā, gaišs ceļš kā palags aizlokās tālumā – līdz rīta rasai, līdz saullēktam... Tāda pilna, latviska dzīve. Inta jau sen varēja pamest to visu un doties prom, kur karte rāda, – uz Angliju, Vāciju, Spāniju... Pasaule taču ir vaļā. Tikai sirds nav prom gājēja, tā joprojām sažņaugta dūrē un karsti pulsē. Inta cer, ka te, Latvijā, reiz paliks tīrākas debesis, reiz paliks cilvēki cilvēciskāki, reiz paliks dvēseles atvērtākas.
Bet pagaidām Intas un mūsu visu Latvija ir kā izmētātu akmeņu laukums. Pat Jāņu vainagu ozollapas un rudzupuķes nespēj nosegt akmeņu asās šķautnes, un mēs zinām, ka ugunskuri, ko iedegsim saulrieta brīdī, tikai vēl vairāk izgaismos asumus. Bet ir laiks, kad akmeņus izmētāt, un ir laiks, kad tos savākt. Ai, cik grūti tos salasīt, spīts un nevaļa nelaiž. Bet Inta zina, ka neviens neies vākt viņas izmētātos akmeņus. Un mēs katrs zinām, ka mūsu akmeņi jāsavāc mums katram pašam. Kad novītīs vainagi un jāņziedu pušķi – paskatīsimies uz saviem akmeņiem. Neliegsimies, to ir daudz.
Inta ir ne tikai skaista savā Jāņudienas pļavā, bet arī stipra. Kā tāds stiegrains deviņvīruspēks, kā gundega, kā sarkanais āboliņš. Un viņai – tāpat kā mums visiem – jādzīvo tepat, starp četriem vējiem, starp ziemas un vasaras saulgriežiem, starp dzīvību un aiziešanu, starp labu un ļaunu. Tāds ir dzīves rits. Tāds ir tautas rits. Daudzreiz sāpinātas, daudzreiz cildinātas, skaistas un mūžīgas tautas rits.