Ķīlā miesas gabalu? Nē, dvēseli!

Lielos otas triepienos vērtējot, kopš 2002. gada nekas būtiski nav mainījies: nākamā gada budžetu pašpārliecināti mālē toreizējais premjers, tagadējais ārkārtīgi veiksmīgais finansists Einars Repše, kurš valdības vadītāja karjeru pirms septiņiem gadiem sāka ar īsti kulturālām izpausmēm, – atstājis tautas vēsturiskajā atmiņā saukli "ko nesaprotam, to svītrojam", viņš deva izsvērtu vērtējumu vienai no kultūras nozarēm – kino.

Repšes kungs valdības sēdē toreiz padalījās iespaidos, kurus guvis, noskatoties Askolda Saulīša animācijas filmu Klāra un Rubinšteins: tā esot "vienkārši stulba" un "tādām filmām nav jātērē valsts nauda". Toreiz kinošņiks līdz kaula smadzenēm Bruno Aščuks uzasināja attieksmi pret pārgudro premjeru, sacīdams, ka būtu nedemokrātiski, ja filmu tematiku un veidošanas paņēmienus turpmāk noteiktu premjera personiskā gaume.

Izskatās, ka "personiskā gaume" visus šos gadus ir spēlējusi ļoti lielu lomu. Savulaik premjers Repše voluntāri reformēja Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF), faktiski iznīcinot labu ideju, kuras pamatā bija izstieptās rokas attāluma princips: neļaušana politiķiem jaukties kultūras norisēs, proti, fonda finansējums bija atkarīgs no alkohola, tabakas akcīzes nodokļa un azartspēļu nodokļa atskaitījumiem, un tie bija aptuveni 5 miljoni latu. "Personiskā gaume" turpinās: VKKF finansējums nogriezts līdz 2,1 miljonam, un līdz ar to pēdējā projektu konkursā nav piešķirta nauda vienīgā Latvijas literatūras mēnešraksta Karogs izdošanai. Tas nozīmē, ka tas var pārstāt iznākt. Viss, valdība nosaka: ar kultūru saistītiem mērķiem naudas nav un nebūs!

Naudas piešķiršana, protams, ir fonda iekšējā darīšana, turklāt uz visiem iedarbojas tā sauktā krīze, par kuru mēs brīnāmies tā, it kā pasaulē nekas tamlīdzīgs nekad nebūtu noticis. Jābrīnās par ko citu: kāpēc paši sevī nesaskatām šīs krīzes dziļākos izcelsmes slāņus, proti, gadsimtos ieaudzinātās padevības un skaudības zarojumus?

Rezultāti, kā mēdz teikt, uz sejas: viss, kas valstij varēja nest labumu, ir pārdots, mēs paši esam to ļāvuši darīt, un latviešiem diez vai vēl kas ir palicis, izņemot purvu, kurā mūs ievedusi šī un citas valdības. Atvēziens, protams, bija varens: jau kopš 1991. gada gribējām triecientempā pieveikt "piecgadi trijos gados" – gluži kā krievu laikos. Nesanāca. Esam nācija, kas triecientempos nevis attīstās, bet gan izmirst. Padevīgi kalpi, kas gadsimtiem raduši skatīties mutē saviem pavēlniekiem, nevar pēkšņi pieņemt brīvību un neatkarību tikpat dabiski kā gaisu, kas jāelpo katru mirkli. Tāpēc tikpat padevīgi atliek mirt, skatoties ne vairs Maskavas, bet nu jau Briseles, dažādu valūtas fondu un citu laupītāju mutēs.

Mūsu nāciju faktiski vairs neinteresē nekas, tostarp arī literatūra ne, kur nu vēl Karogs. Popkultūra, izklaides – jā, lūdzu! Dažādi televīzijas princešu kari, dziedot izdzīvojušās ģimenes, dzīšanās pēc miljonāra, ugunsgrēka lepnums – lūk, morāli saturīgi TV šovi, lūk, ne tikai mājsaimnieces, bet arī biznesmeņa laika kavēklis tumšiem ziemas vakariem! Tas nekas, ja TV izklaižu veidnes patapinātas no ārzemēs jau aprobētām balsošanas (naudas) kāstuvēm, galvenais – saglabāt nacionālo piesitienu. Un arī tas vairs nešķiet tik svarīgs, jo dažādu TV šlāgerpumpju atšķirība no jaunajiem viļņiem saskatāma tikai raidījuma vadītāju un telemūzu vīzdegunības koeficientā.

Ak, grāmatas, jūs sakāt? Uz bibliotēkām, izrādās, tagad lielākoties piestaigājot bomži – tur silts, mušas nekož, var arī grāmatiņas palasīt. Pēc bibliotēkas slēgšanas – uz nakts patversmi. Un no rīta atkal – pie zinībām! Kam būs vajadzīga miljonvērtīgā Gaismas pils, kad nācijas vairs nebūs, vismaz ne tās nācijas, kurai tā bija paredzēta? Varbūt nācija kādu laiku vēl arī būs, taču – bez dvēseles, bez emocionāli un morāli noturīga mērķa, kas raksturīgs kultūrtautām.

Viena no nedaudzajām grāmatām, kas šodien būtu pamācoši vērtīgas, ir Viljama Šekspīra Venēcijas tirgotājs. Tās motīvs: vecais augļotājs Šeiloks aizdod lielu naudu kādam jauneklim, bet ķīlu neprasa; ja puisis naudu laikā neatdos, viņam nāksies šķirties no paša miesas gabala. No Eiropas un citām kultūrvietām atbraukušie šeiloki mūsu valdītājiem miesu neprasa: tiem pietiek ar tautas dvēseli. Par "personisko gaumi", kā smejies, nestrīdas.

Svarīgākais