Ik gadu pirms 11. novembra ar paredzamu garšas sajūtu dažādi sociologi, aptaujādami ļaudis par Lāčplēša dienu, gandarīti secina, ka, lūk, 56% (vienalga, varbūt 43 vai 39%) šo dienu nesvin nekādā veidā, 42% šie svētki ir maznozīmīgi, kādi 30% nezina, kas ir Lāčplēsis, puse uzskata, ka tā ir nezināmā Lāčplēša dzimšanas diena, bet mazizglītoti rīdzinieki ar zemu ienākumu līmeni vispār neko nedomā.
Jācer, ka latvju tauta kopā ar gandrīz integrēto krievvalodīgo tautu pēdējā laikā ir kārtīgi izglītojusies ar filmlentes Rīgas sargi palīdzību un nu zina, ka Rīgu pret Pāvelu Bermontu, kurš Jelgavas pilī ikdienā šķīla gruzīnu dejas, un ģenerāli fon der Golcu, kas bija smuks un varens, aizstāvēja un 1919. gada 11. novembrī nosargāja Mārtiņš ar saviem čomiem, bet Ministru prezidents Kārlis Ulmanis bija izšķīduša galerta kondīcijā un neaizstāvēja neko.
Un tātad – Mārtiņš kopā ar saviem trim musketieriem neticamā veidā ielika kloķi Golcam un Bermontam, izglāba Rīgu, iedibināja Lāčplēša ordeni un apprecējās. Tāda, lūk, tiešām jaukas un patriotiskas kostīmfilmas fabuliņa. Mēs taču neko sliktu arī nemēdzam teikt, piemēram, par Aleksandra Dimā romānu ekranizējumiem, kuri skatītājiem māca tikai labu vien – uzticību valstij, draudzību un patriotismu. Tikai diez vai filma Trīs musketieri var aizvietot Francijas vēstures mācību grāmatu, tāpat kā Rīgas sargi – Latvijas vēstures mācību grāmatu.
Tas, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju nezina neko par Lāčplēša dienu un līdz ar to arī neizjūt šīs dienas nozīmīgumu, nav nekas dīvains, un tas pat vairs neizraisa izbrīnu vai sašutumu. Tāda ir bijusi mūsu atjaunotās brīvvalsts izglītības, patriotisma audzināšanas un vienkārši kultūras politika – audzināt atvērtās sabiedrības locekļus, kas ir kosmopolītiski mankurti ar ultraliberāliem uzskatiem. Tieši tāpēc mūsu irdenajā sabiedrībā stabili iesakņojušies latviskajai mentalitātei sveši tingeļtangeļi, piemēram, kaut kādi helovīni vai valentīnsirdis. Protams, no vientiešiem jāizslauc pēc iespējas vairāk naudas, tāpēc par godu šīm dienām veikali pilni ar pastulbām ķirbju maskām un līdz šķebīgumam sārtām sirsniņām. Nezin kāpēc helovīnu pakaļskrējējiem neviens nav pastāstījis, ka no septembra beigām līdz 10. novembrim – Mārtiņdienai – latviešiem ir veļu laiks, kad vajadzētu pieminēt savus aizgājējus, nevis māžoties pakaļ ievazātām pajoliņu aktivitātēm.
Bet ne par helovīniem mūsu stāsts. Latvijā pilngadību ir sasniegusi paaudze, kam dzimtenes vēsture labākajā gadījumā ir jauku filmu radītas sajūtu vitrāžiņas. Un vēsture arī nav tikai gadskaitļi, pieminekļi vai senču kapi. Vēsture ir tas, ko mēs radām, pateicoties savai atmiņai un cieņai pret to, ko atmiņa pierakstījusi. Kaut kur izlasīju atziņu – mēs domājam, ka mirušie neko nepatērē un neko neražo, patiesībā viņi patērē Atmiņu un ražo Vēsturi. Mums ar aizgājušajiem sanāk tāds kā kopražojums – vēsture, un mēs katru mirkli esam vēsturiskā procesa dalībnieki. Ja labi sanāk, mēs spējam skaidrot vēsturi pēcatmodas pilngadnieku paaudzei, ja ne tik labi – spējam tikai vispārināti un smieklīgi ļurināt.
Tā nesen sanāca ministram Edgaram Zalānam, kurš intervijā kādam krievu laikrakstam esot atbildējis, ka "11. novembris ir tautas varoņa diena; tā ir piemiņas diena visiem kareivjiem, kuri karojuši Otrajā pasaules karā – neatkarīgi no tā, kurā pusē". Pēc tam Zalāns gan taisnojies, ka tādas muļķības viņš nav teicis, jo "mans vectēvs ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, un es ļoti labi zinu, kas ir Lāčplēša diena, – tā ir visu Latvijas karavīru atceres diena". Zalāna kungs acīmredzot nav pat Rīgas sargus noskatījies – tad gan viņš zinātu, ka Lāčplēša diena NAV "visu Latvijas karavīru atceres diena". Runa ir tikai par 1919. gada 11. novembra varoņiem.
Zalāna kungs, šķiet, iespaidojās no eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, kura savulaik, noliedzot 16. martu kā latviešu leģionāru piemiņas dienu, kas saistīta ar konkrētām leģionāru kaujām pret padomju armiju, ieteica visus karavīrus sabāzt vienā atceres maisā, proti, 11. novembrī. Tiešām, laika taupīšanas nolūkā vienkop taču var svinēt gan kapu svētkus, gan apkūlības, gan Lāčplēša dzimšanas dienu!
Dzīvojam it kā valstiskā veidojumā, bet tā gudrākās galvas pēdējo divdesmit gadu laikā nav spējušas vai gribējušas radīt nacionālas valsts esības ideju, motivāciju un mērķi. Toties ir pietiekami daudz svešinieku un garāmgājēju, kuri, pamezdami vēstures skaidrojumu drumslas, sagatavo augsni jau minēto kosmopolītu raženai plauksmei. Tad varbūt tiešām nav vērts satraukties par nieka 56%, kas nesvin nekādu tur Lāčplēša dienu? Nedz vergus, nedz kalpus, nedz vienaldzīgos taču nevar piespiest iztaisnot muguru, ja vien viņi to negrib.