"Cilvēki ir apmulsuši un noskaitušies. Viņi vairs netic savai valstij," vērtējot pašvaldību vēlēšanu rezultātus, teic advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Nevar apgalvot, ka šie rezultāti kādam būtu izsaukuši šoku – tādus ciparus jau varēja gaidīt, ņemot vērā vēlētāju pragmatisko un emocionālo temperatūru. Vai šī temperatūra pacelsies līdz kritiskajai vārīšanās atzīmei vai arī noslīdēs līdz sasalumam, varēsim vērot līdz pat nākamajām – Saeimas – vēlēšanām.
Nepurgāt savu balsi
Šīs pašvaldību vēlēšanas – sevišķi Rīgā – bija raksturīgas ar kreisi pozicionētiem uzstādījumiem, kurus, pateicoties dižķibelei, pārtvēra arī tradicionāli etniski noskaņotās labējās partijas, par kreisajām nemaz nerunājot. Taču rezultāti bija krasi atšķirīgi: LSDSP, kuras reklāmas rullīšos skanēja "mēs zinām, kā Rīgu padarīt plaukstošu... bla, bla, bla", neapjaustu iemeslu dēļ viņi šīs zināšanas nebija izmantojuši iepriekšējos domē pavadītajos gados, tāpēc vēlētāji nenoticēja šīm pasaciņām, un sociķi palika jaņos. Savukārt LPP/LC, kas solīja darbavietas un, simboliski runājot, cilvēka cienīgas pusdienas katru dienu, ieguva vērā ņemamu sēdvietu skaitu metropoles galvenajā orgānā.
Taču kopumā, vērojot balsošanas rezultātus, var apgalvot, ka cilvēki ir zaudējuši ticību valstij kā tādai, un viena no šā zaudējuma pazīmēm ir zemais piedalījušos vēlētāju skaits. "Lai atjaunotu ticību valstij, jāstrādā daudz un smagi. Turklāt šajās vēlēšanās atspoguļojās tendence, kas raksturīga pēdējiem gadiem, – liels skaits cilvēku aizbrauc no valsts, domāju, vismaz desmit procentos balsu atspoguļojas šis process. Rezultāti tādi arī tā iemesla dēļ, ka puse vēlētāju neaizgāja uz vēlēšanām," domā Andris Grūtups.
Krievu diaspora, daudzējādā ziņā pateicoties nacionālisma nostiprināšanās procesam Krievijā, ir ieguvusi jaunu elpu Latvijā, gudri un tālredzīgi apvienojoties faktiski vienā partijā – Saskaņas centrā (SC), jo PCTVL vai – vēl jo vairāk – odiozo kopu Par dzimteni! diezin vai var uzskatīt par nopietnu spēlētāju domes līmenī. "Savukārt latvieši bija sadrumstalojušies trīspadsmit partijās. Bet es daudz labāk justos, ja Rīgā absolūti būtu vinnējis Ainārs Šlesers," prāto Andris Grūtups, "un var dažādi vērtēt viņa aktivitātes, taču viņš neapšaubāmi ir personība ar vadītāja talantu, turklāt viņš jau izsenis ir mēģinājis apvienot latviešus un krievus. Bet mums tagad ir jāsakopo spēki, turklāt mēs esam pelnījuši vienu kārtīgu tautas vēlētu prezidentu, kurš spētu nācijai formulēt uzdevumus un to apvienot kopīgiem mērķiem. Domāju, ka tāds cilvēks Latvijā ir, tāds, kurš ir intelektuāls un nesavtīgs un kurš varētu būt jauns tautas spēka avots. Ap šo jauno prezidentu varētu veidoties arī jauna partija."
Uz jautājumu, vai Latvijas galvaspilsēta nu kļuvusi par krievu Rīgu, Andris Grūtups atbildēja noliedzoši: "Nē, es tā nedomāju. Iespējams, ka SC uzvaras reibonī mēs dzirdēsim visādus brīnumus, kad jaunievēlētajiem krieviem nāksies sastapties ar dažādām saimnieciskajām problēmām. Mums jābūt stipriem nerviem, un tad jau dzīve parādīs, ka ekonomisko problēmu smagums nav atkarīgs no nacionālās piederības."
Prognozējot nākamā gada Saeimas vēlēšanas, Andris Grūtups ironiski piebilst: "Nu, jābalso par tām partijām, kuras ir spējīgas pārkāpt 5% robežu, un nav jābalso par tām, kas Rīgā caurkritušas. Pretējā gadījumā mūsu balsis atkal izšķīdīs starp pārdesmit latviešu partijām. Aptuveni 15% salasās no tām balsīm, kas atdotas par zaudētājiem. Ja, piemēram, Tautas partija, TB/LNNK un Sabiedrība citai politikai būtu vienkop, šāds apvienojums noteikti iekļūtu Rīgas domē vismaz ar kādiem 7%. Ja kāda partija piedzīvo savu galu, lai tā arī piedzīvo, bet tāpēc taču mums nevajag purgāt savu balsi!"
Septiņi briljanti
Biznesa konsultants Mārcis Bendiks, vērtējot vēlēšanu rezultātus, runā ironiski: "Daudzkārt, atbildot uz jautājumu "kas notiks ar Tautas partiju?", esmu teicis vienu un to pašu: tautpartijieši var zaudēt Rīgu, bet viņiem ir septiņi vecāsmātes briljanti – Kuldīga, Valmiera, Gulbene un tā tālāk. Pilsētas, kurās šī partija ir pie varas. Tagad viņi šos briljantus var ieķīlāt. Rēķinoties ar pieredzi, ko viņiem neatņemt, var teikt, ka Tautas partijai ir teorētiskas iespējas gūt kaut kādus panākumus Saeimas vēlēšanās. Taču, ja valdes locekļi turpinās uzvesties kā plānprātiņi, tas nozīmē, ka to cerību nav pārāk daudz. Ja partiju vada slakteri un kalvīši, tad, piedodiet..."
Šim viedoklim pievienojas arī komponists un Saeimas deputāts, TP biedrs Raimonds Pauls: "Vienīgā iespēja, kas ļautu Tautas partijai izdzīvot, ir – sarīkot ārkārtas kongresu, izvērtēt savas kļūdas un ievēlēt citu partijas spici. Citādi ar TP ir cauri." Arī viņam nekas cits neatliek kā vien ar sev piemītošu sarkasmu novērtēt vēlēšanu rezultātus: "Apsveicu visus! Esmu priecīgs pamosties jaunā Latvijā. Ko tagad darīsim? Iesaku visiem latviešu solistiem iemācīties krievu dziesmu Ei, uhņem!. Tas, ka viens otrs smagi izkrita cauri, patiesībā ir labi. Tas liks beidzot padomāt."
Dzejnieks Jānis Peters savukārt ir satraukts par situāciju kultūras jomā: "Mūsu nācijas identitāte un valoda nav spožā situācijā, tā ir pat apdraudēta. Uzskatu, ka daļa no jaunajiem Rīgas domes deputātiem varētu būt nekompetenti attiecībā uz dažām latviešu kultūras niansēm, tāpēc Rīgā varētu parādīties latviešu kultūrai sveši elementi. Kaut gan Nilu Ušakovu pazīstu ļoti labi un zinu, ka viņš ir patīkams, inteliģents cilvēks, tomēr neesmu pārliecināts, ka viņš spēs šos procesus pilnībā kontrolēt."
Vēlētāji nav pirmziemnieki
Ar vēlēšanu rezultātiem cieši bija saistīta arī reklāmas kampaņa. "TB/LNNK, LPP/LC un Tautas partijai bija ar lielu naudu stutēta reklāmas kampaņa. TP kampaņa bija pilnīgi garām, Šlesers dabūja vairāk, nekā bija cerēts, savukārt tēvzemiešu kampaņa, kas bija redzama un pat gaumīga, nav devusi nekādu rezultātu. Fotogrāfs Jānis Krūmiņš kādreiz teica: "Tad, kad jāsāk domāt par pensiju, skolu un citiem ar naudu saistītiem jautājumiem, nacionālie jautājumi aiziet otrā plānā." Šlesers strādāja uz abu valodu elektorātiem, un viņam izdevās. Daudz kas bija populistiski, taču uz vēlētājiem neiedarbojas vien netalantīgs populisms, kādu īstenoja, piemēram, Štokenberga partija. Savukārt Jaunlatvija, kas nodarbojās ar infantilu pļerkstēšanu, dabūja kādas 500 balsis: partijā ir 300 biedri, tas nozīmē, ka par viņiem nenobalsoja pat ģimenes locekļi. Bet tā dibinājās ar tādu pompu, ka šķita – top trešā Latvijas valsts! Nu, aptaisījušies viņi ir pamatīgi. Tas viss rāda, ka vēlētāji nav politiski pirmziemnieki, un tā ir pozitīva zīme."
Bendiks neiegrima bēdās par to, ka Latvijas galvaspilsēta kļūs par krievu Rīgu: "Tā vienmēr ir bijusi krievu pilsēta," viņš paraustīja plecus, "un, jo ātrāk mēs to atzīsim, – vismaz tajos servisos, kurus esam spējīgi sniegt –, jo ātrāk būs pozitīvas pārmaiņas. Mums jāizmanto tas, ka Rīga ir liela krievu pilsēta, un, par spīti mūsu pretvalstiskajai valsts pārvaldei, kas vienmēr traucējusi tūristiem braukt uz Jūrmalu, jāļauj viņiem to darīt un tērēt šeit savu naudu. Viss, kas attiecas uz tranzītu un finanšu operācijām, Rīgā varētu iet uz labo pusi."
Gaidot Saeimas vēlēšanas, SC pozīcijas nostiprināsies, domā Bendiks, jo etnopsiholoģijas izpausmes esot gājušas mazumā: vietas domē neieguva nedz tēvzemieši, nedz PCTVL. "Tēvzemiešu un PCTVL atbalstītāji izmirst; tie, kuri aizstāv krievu intereses, runā labā latviešu valodā, un viņiem nav vajadzīgi nedz tulki, nedz barakas priekšnieki, kas ietu pie PCTVL prasīt palīdzību. Tas viss būtiski ietekmēs Saeimas vēlēšanas. Kaut kāds stimuls ir vajadzīgs, lai dzīvotājpartijas varētu izdzīvot, bet mirējpartijas – nomirt.