Elita Veidemane / Viedokļi

„Kalmes!” – iesaucās Andris un iebrida dūņainajā Lielupes krasta gultnē, saulē spīdinādams savu nazi, ar ko griezt smaržīgos kalmju lakstus. Andrim palīdzēja Egils un Eduards, bet mēs – Baiba, Inguna, Anda un es, - krāvām kaudzē kalmes. Mēs, Majoru skolas bērni, gatavojāmies Jāņu vakaram, ko nedrīkstēja saukt vārdā. Tās bija pagājuša gadsimta sešdesmito gadu beigas, 22.jūnijs, lielā saulstāve, saulgrieži, Jāņu gaidas, padomju Latvija...

Es piekrītu Borisam Cilevičam („Saskaņa”). Nē, nenokrītiet no krēsla. Šī ir pirmā un, visticamāk, arī pēdējā reize, kad piekrītu augšminētajam Saeimas deputātam. Runa ir par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas paredz: televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējam pamatpiedāvājumā jānodrošina, ka vismaz 80% no iekļautajām papildu programmām saturam sākotnēji jābūt veidotam kādā no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstu oficiālajām valodām. Tāpat krieviski raidošajiem telekanāliem būs noteikta atrašanās vieta kanālu piedāvājumā, un tā būs saraksta beigās.

„Pēc afroamerikāņa Floida nāves VDD sācis izvērtēt atsevišķus, iespējams, rasistiskus ierakstus sociālajos tīklos,” mums ziņo LETA. Tā kā Valsts drošības dienests ir slepens iestādījums, emociju karstumā tas nesniedz publiskas atbildes uz tik sarežģītiem jautājumiem kā, piemēram: vai latviskajos sociālajos tīklos vispār ir bijuši rasistiski izteicieni par Floida tēmu?

Trīs reizes drīkst minēt: vai kāds no valdīklām reaģēja uz Lato Lapsas publikāciju par to, ka izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) savā neveiksmīgajā cīņā pret Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku patvaļīgi, nelikumīgi un bezatbildīgi iztērējusi nodokļu maksātāju naudu – vairāk nekā 20 000 eiro? Uzminējāt, neviens nereaģēja.

„Varbūt man šo darbību nodemonstrēt uz kāda ģimenes locekļa, lai bērns saprastu, ko nozīmē vārds „nožņaugt”? Mans vienpadsmitgadīgais dēls nesaprot, kas tas ir – nožņaugt,” it kā caur smaidu, tomēr ar manāmu sašutumu teic mamma Ivonna (vārds mainīts), kuras dēls mācās Rīgas franču liceja 5. klasē.

„Notikums Jūrmalā nav kaut kāda nejauša epizode. Tā sadzīves līmenī atspoguļo valsts politiku, kas vērsta uz krievu izstumšanu no Latvijas. Pat neliels, minimāls sods, ko saņemtu restorāna īpašnieks, būtiski atvēsinātu rusofobu iekaisušās smadzenes.”

„Mums neļāva runāt, mūs pārtrauca, sakot, ka tas ir viedoklis, nevis jautājums,” atceroties Jura Pūces (A/Par) pārliecinātāju komandas viesošanos Jaunpilī, stāsta kāda vietējā iedzīvotāja, kura piedalījās tautas sanākšanā.

„Tik ilgus gadus strādājot presē, vajadzētu tomēr atsvabināties no vientiesības,” ironiski piebilda kāds draugs, raksturodams manu sašutumu par formālo atbildi, ko saņēmu no Ministru kabineta (MK) preses sekretāra. Iespējams, mana šūmēšanās būtu ar zemāku temperatūru, ja vien savā vēstulē, ko nosūtīju MK – ar lūgumu uzzināt Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) viedokli, es nebūtu pierakstījusi vienu teikumu: „Lūdzu atbildēt uz visiem jautājumiem konkrēti, nevis birokrātiskā un nekonkrētā valodā.” Tiešām – vientiese.

„Izskatās, ka ne visus fašistus esam pie sienas pielikuši,” „sejugrāmatā” gaužas kāda Anna Titova.

„Tas jau skaidrs: tarakāni vienmēr teiks, ka tarakānu iznīcināšana ir slikta,” kādā jauno entomologu pulciņa nodarbībā esot teikusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP). Nevaru tam noticēt, tie noteikti ir nelabvēļu palaisti balodīši, jo viņa nekad nepateiktu kaut ko tik bezgaumīgu – sevišķi jau apspriežot augstskolu reformu. Vēl neticamāk būtu, ja alegoriju par tarakāniem viņa tēmētu uz dažiem augstskolu rektoriem, kurus viņa bezgalīgi ciena un novērtē. Sevišķi jau Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, kuru viņa bija gatava nosmacēt apskāvienos, vienīgi netaisnīgā tiesa to neļāva izdarīt.

«Faktiski tas ir algas pielikums. Ja neatteiksieties no tā, es nemaz nešaubos, ka salīdzinoši pārskatāmā nākotnē Latvijas sabiedrība atteiksies no jums, dārgā koalīcija,» par varnešu reprezentācijas izdevumu tēmu Saeimas sēdē teica deputāts Aldis Gobzems. Atteiksies? Nu, nezinu. Vēlētājiem atmiņa tik īsa kā zīdaiņa krekliņš. Par īsumu liecina arī neskaitāmie grābekļkāti, kas, gandarīti par atsišanos pret vēlētāju pierēm, gaida kārtējās Saeimas vēlēšanas, sak, gan jau nāks tie paši vēlētāji un, saklausījušies saulvežu pātarus, ievēlēs tos pašus makaronu karinātājus.

«Izņēmuma kārtā jūs es varētu notestēt... ar lielu varbūtību apdraudot jūsu veselību. Bet ja jums ir akurāt tāda vajadzība, tad pieļauju, ka man tas zināmu prieku sagādātu,» atbildot uz Saeimas deputāta, pie frakcijām nepiederošā Alda Gobzema jautājumu par Covid-19 vīrusa testu nepietiekamo skaitu, indīgi paskaidroja mūsu jaunizceptā testēšanas triecienniece Ilze Viņķele (Attīstībai/Par!).

«Jūs taču paši necienāt savu represēto un bojāgājušo senču piemiņu,» sūrus vārdus man acīs iemeta kāds mans mūžīgais oponents, kurš patiesībā ļoti mīl Latviju un latviešus, tomēr mēģina būt objektīvs un tālab nereti ir arī skarbs. Viņa sūro secinājumu raisīja mans sašutums par Staļina represijās bojāgājušo latviešu pieminekļa apgānīšanu, kas nesen notikusi Krievijā, Komi Republikā, Intas pilsētā.

Kāda mana kaimiņiene, staidzinot suni, apjautājās par manas ģimenes veselību, sak, vai neesam kroņgripas lēmēti. Viņa, aptuveni septiņdesmit gadus veca krieviete, centās runāt latviski. Atbildēju, ka neslimojam, jo esam piesardzīgi, ievērojam norādes un liegumus. Kaimiņiene priecīgi pamāja, teikdama, ka «jūsu avīzēs daudz par to rakstīts». Izbrīnījos: jūs lasāt mūsu avīzes? Jā, viņa atbildēja, es mēģinu un televizorā skatos ziņas latviešu valodā, mazbērni mani pierunāja.

«Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet lēmumi, kuri jau šobrīd grauj visas būtiskās jomas, kas vispār veido valsti un cilvēku kā tās vērtību nesēju,» savā rakstā, kas interneta vidē izsauca teju vētru, saka Artis Gulbis, mugurkaula ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka mūsu dzīvi, valsti un nākotni neveido tikai un vienīgi cīņa pret kroņvīrusa epidēmiju un tās dzemdinātajām nelaimēm.

«Laura Šmideberga Tallinā ir parūpējusies par to, lai Covid-19 izraisītāju jauno kroņvīrusu varētu pakārt kaklā, iekarināt ausīs vai piespraust pie apģērba!» sociālajos tīklos no sirds priecājās politiķis Daniels Pavļuts (Attīstībai/Par!), ieraudzījis augšminētās mākslinieces darinātās rotas – auskarus, piespraudes un kaklā karamu daiktu, kas veidotas pēc bēdīgi populārā kroņvīrusa ģīmja un līdzības. Grūti saprast, kas mudinājis visādi citādi jauko mākslinieci, kura turklāt ir kaismīga latvju folkloras pazinēja un mīlētāja, pievērsties vīrusiem. Vēl grūtāk ir iedomāties, kura būs tā pamuļķe, kas spraudīs savās smukajās ausu ļipiņās nāvējošās sērgas mākslinieciskus atveidus. Un pavisam savādi ir lasīt politiķa sajūsmu par šādiem «mākslas darbiem».

«Es biju gatavs atdot savu jauno dzīvību,» atceroties latviešu leģionāru kaujas par Latviju, stāsta sirmais, bet joprojām stiprais Visvaldis Lācis, kurš nule, 12. martā, atzīmēja savu 96. dzimšanas dienu. Šie vārdi izskan Raivja Dzintara (NA) veidotajā dokumentālajā filmā Latviešu leģionāri. Taisnības augšāmcelšanās. Diemžēl pasaules sērgas dēļ 15. martā paredzētā filmas pirmizrāde nenotika, taču man bija iespēja un gandarījums to noskatīties ārpus gaidītā, tomēr nenotikušā pasākuma.

Kamēr Krievijā zeļ Staļina kults un tiek pat lipinātas jaunas bistes asiņainajam tirānam, Polija turpina iznīcināt komunismu slavinošus pieminekļus: 2017. gadā Polijas parlaments pieņēma likuma grozījumus, ka ar šādiem pieminekļiem «nedrīkst pieminēt personas, organizācijas, notikumus vai datumus, kas simbolizē komunismu vai citu totalitāru iekārtu». Paredzēts iznīcināt aptuveni 500 pieminekļu, no kuriem liela daļa veltīta sarkanarmijai. Jācer, ka vairums no šiem mēsliem jau ir sasmalcināti un sabērti, piemēram, jauno ceļu pamatnēs.

«Pret reformu caureju zāļu nav,» ironiski teic profesors Ivars Kalviņš, raksturodams histērisko rosīšanos, cakinot zinātnes un izglītības «reformas» (Neatkarīgā, 20. februāris). Tas brīdis, kad vārds «reformas» skan kā lauku ķemertiņa čīkstošu durvju virināšanās neproduktīvā caurvējā... Bet cits skaņu avots vairs nav iedomājams, ja «reformu» piedāvājums plūst no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Tāds pagājušo otrdien ieplūda Ministru kabinetā (MK), kur «koalīcijai» tika piedāvāts atbalstīt konceptuālo ziņojumu Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu.

«Esmu ļoti pacietīgs cilvēks, ar labu izglītību un karjeru. Bet jau ilgi manī kaut kas rūga... Un pēdējais piliens bija Kristīnes Misānes lieta, precīzāk, Latvijas attieksme pret savu pilsoni. Viss. Šajās dienās manī Latvija nomira un kļuva par latviju.

«Tā kā izglītības ministre Šuplinska kārtējo reizi ir zaudējusi tiesu pret Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, vēlos uzzināt: 1) kad tiks izskatīts tiesas lēmums par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu rektora amatā? 2) vai tiks vērtēta Šuplinskas atbildība šajā lietā? 3) vai Šuplinskai Valsts kasē liks atmaksāt iztērētos 9999 eiro (līgums ar advokātu biroju Eversheds Sutherland Bitāns, kas tika noslēgts Muižnieka atcelšanai no amata pēc Šuplinskas iniciatīvas; līgums publiskots ministrijas mājaslapā novēloti, pārkāpjot likumu)?»

Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?