Elita Veidemane / Viedokļi

Poļu tautas kustība – „Solidaritāte” („Solidarność”) – piedzima 1980. gadā. Cēloņi: tautas neapmierinātība ar politisko iekārtu un tās vadoņu neprasmi vadīt ekonomiku. Pirms tam – 1970. un 1976. gadā Polijā arī notika nemieri, tomēr tos nežēlīgi apspieda. 1980. gadā krasi cēlās pārtikas preču cenas, un atkal sākās nemieri. Augusts iezīmējās ar streikiem: pirmais notika 14. augustā Gdaņskas kuģubūvētavā. Par strādnieku līderi kļuva elektriķis Lehs Valensa (Lech Wałęsa), un viņa vadītā komiteja izvirzīja 21 politiska rakstura prasību valdībai.

„Kā jums šķiet, ko atgādina JKP priekšplānā izvirzītā Linda Ozola?” – šādu jautājumu nesen man uzdeva kāds politikas vērotājs. Padomāju. Un sapratu. Jutu Strīķi. Aizsaulē aizgājušās politiķes tēls tik ļoti bija iespaidojis eventuāli nākamo Rīgas domes vadītāju, ka viņa publiskajās debatēs kopēja ne tikai runas manieri, nesatricināmo revolucionāro pārliecību un Dāmokla zobina švīkstināšanu virs korumpantu galvām, bet arī, pietrūkstot kompetencei, vēlamo uzdeva par esošo. Taču tas jēkāpistiem ir normāli.

„Atkal privatizējat 18.novembri?” – vieglā greizsirdībā Jānim Iesalniekam (NA) uzklupa kāda tviteriste. Iesalnieks, droši vien nedomādams neko par privatizāciju, bet gan par Rīgas domes vēlēšanām, bija ielicis savā tviterkontā nelielu aptauju: „Šonedēļ rīdziniekiem būs iespēja tiešā veidā ietekmēt Rīgas nākotni. Kādu Rīgu izvēlēsies tu Rīgas domes vēlēšanās?”

„Politiskajiem konkurentiem skauž mūsu panākumi, tāpēc viņi ar mums mēģina izrēķināties!” – brīnos, kāpēc vēl nedzird tādas klaigas no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoņiem un līdzrāpotājiem. Bet būtu jau laiks: savas augstprātības un pāķiskā tupuma dēļ pēdējā laikā šis politpulciņš dabūjis pa seju ne tikai no tvitertautas, bet arī gluži oficiāli.

„Bet kā mums tur tikt iekšā?” – jauns puisis, matus nervozi ar roku atglaudis, jautā. Dodu padomu, ka Aglonas bazilikas Sakrālajā laukumā vieglāk iekļūt no otras puses, tas ir, ne pa galvenajiem vārtiem. „Es mammai apsolīju, ka baznīcā nolikšu svecīti par savu brāli. Viņš pagājšgad noslīka,” jauneklis samirkšķina acis un novēršas, apmulsis no savas atklātības.

Pirmdien Artūrs Snips aizgāja. Smagi, ar nemaņu un neziņu. Tā vismaz apkārtējie domāja. Varbūt tas arī labi – tu nezini, ka aizej. Tu vienkārši aizmiedz pēdējo reizi. Bet varbūt tu sevī smaidi ar savas dvēseles izpratni un nākamās dzīves apgaismību. Pārējie to sapratīs tikai tad, kad ies tavējo ceļu. Kādreiz, pēc laika.

Būtu interesanti uzzināt, kurš un kāpēc uzbrūk nabaga „Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijai? Varbūt uzbrukumi notiek uz ielas vai kādā tumšā parciņā? Bail pat domāt, bet, iespējams, kāds nelietīgs nacionālists ir norāvis kādam atparistam varavīksnes karodziņu no bikšu krūškabatiņas? Bet varbūt tā ir mājas vardarbība, no kuras cieš Pavļuts, Rukšāne vai, nedod, dies, Bondars? „Aizsargāti un neapdraudēti savā valstī! Tā justies vēlamies mēs visi,” tā ar lielu cerības piešprici sociālos tīklus raudulīgi pārplūdina atparisti.

Mana vecmāmiņa mēdza teikt: „Kod suņam nav, kū dareit, jis laiza ūlys.” (Kad sunim nav, ko darīt, viņš laiza olas – latgaliski). Žēl, vecmāmiņa jau sen Viņsaulē, nez, ko viņa teiktu, vērojot Rīgas domes deputāta kandidātus un viņu politpulciņos sakņotos atbalstītājus, kuri... hmmm... kasa paduses, vienvārdsakot, laiž muļķi, izlikdami apskatei ļoti gudras sejas. Bet citādi tiešām nevar. Un varbūt nemaz nelaiž muļķi, jo patiesībā viņi visi ir acīmredzami gudri.

Labi, ka laiku pa laikam notiek kaut kādas vēlēšanas. Pretējā gadījumā – kāda gan politpulciņiem būtu iespēja izbārstīt savu bezcerīgi neizpildāmo solījumu „kombikormu” (kombinētā lopbarība) visēdājiem – vēlētājiem? Tuvākā jautrība gaidāma 29.augustā, kad rīdzinieki piepildīs Rīgas rāti ar kārtējo solītāju armiju.

Dzīve ir izdevusies, ja, reaģējot uz katru kritisku publikāciju, iespējams lieki nepiepūlēties un izmantot vienu un to pašu tekstu, pamainot tikai raksta nosaukumu. Tā sanācis arī šoreiz: mednieču kluba „Lady Hunt” priekšniece un žurnāla „Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska veiksmīgi ir izmantojusi sava kolēģa – Latvijas mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Haralda Barvika – 2019. gada ziemā uz laikrakstu Neatkarīgā atsūtīto pretenziju, ko bija izsaukusi mana publikācija „Memļaki neko nesaprot”.

2013. gadā talantīgais dienvidafrikāņu folkroka dziedātājs Boks van Blerks ierakstīja dziesmu „Land van Melk en Heuning” („Piena un medus zeme”). Protams, to nevar likt vienā plauktā ar Lūcijas Garūtas kantāti „Dievs, tava zeme deg!” ar Andreja Eglīša vārdiem: cits stils, cits līmenis, cits vēriens. Taču šo abu skaņdarbu pamatā ir līdzīga sirdssāpe. Sāpe par to, ka tēvzeme – piena un medus zeme – ir kļuvusi par liesmojošu asiņu un asaru zemi. Ņemot vērā to, kādu asiņainu ažiotāžu ir noorganizējuši kustības #BlackLivesMatter rasisti, Dienvidāfrikā notiekošo mums skaidro tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

Izrādās, Latvijā esot teju visvājākie skolu direktori visā Eiropas Savienībā, - iepazinusies ar OECD pētījumu, izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) šādu secinājumu darīja zināmu skolu direktoriem, kuri pagājušonedēļ bija pulcējušies Rīgā. Direktori satrūkās, sāka meklēt OECD skarbos vārdus, bet... neatrada. Nuja, direktoriem laikam pietrūka meklēšanas kompetences, un gan jau Šuplinskai beigu beigās būs taisnība: vairums direktoru ir veci, tehnoloģijās atpalikuši un līdz ar to izmetami no aprites.

„Es kā filologs uzreiz uzbraukšu Valsts kontrolei, jo... (..) tālredzība ir redzes anomālija (..), un kas man uzreiz iekrita acīs...” – filoloģiski analizējot Valsts kontroles (VK) nesen publicēto ziņojumu par Latvijas medījamo sugu apsaimniekošanu („Vai medījamās sugas apsaimniekojam tālredzīgi?”), la.lv podkāstā ar nosaukumu „Šauj garām” paziņo medniece Linda Dombrovska.

Ne vienmēr piekrītu tam, ko raksta vai saka Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība, NA). Visbiežāk – vērtēju kritiski viņa ierakstus, jo neredzu to saikni ar reālajām NA darbībām, precīzāk – ar NA bezdarbību, kas pēc 13.Saeimas vēlēšanām faktiski izvērtusies publiskā klusēšanas maratonā un bezgalīgā grimšanā politiskajos kompromisos, pazaudējot stāju un mugurkaulu. Bet šoreiz atbalstu Jāni Iesalnieku pilnībā.

Par Dienvidāfrikas fermeru slepkavībām esam ir dzirdējuši tikai nedaudz, informācijas par šiem vardarbības aktiem ir visai maz. Taču tā, kas ir pieejama, liecina par zvērisku, gadiem kultivētu rasismu pret baltajiem cilvēkiem. Bet par to, protams, nerunās tie, kuri skandina savu antihumāno, rasistisko lozungu #BlackLivesMatter. Par to, kas notiek Dienvidāfrikā, mums stāsta tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

Būšu nepopulāra un teikšu: mani neinteresē Tērbatas ielas atvēršana. Un neinteresē koncerti, tusiņi, ielu kafejnīcu piepildīšanās, pirkšana un pārdošana, proti, viss, kas tur notiek. Jo es dzīvoju ļoti tālu no šīs skaļās vietas. Vienīgi – jūtu līdzi cilvēkiem, kuriem tur jādzīvo. Bet varbūt arī nejūtu: iespējams, Tērbatas ielas atvēršana patīk tikpat daudziem, cik nepatīk. Neesmu veikusi aptauju, piedodiet.

„Kaimiņi reiz pasūdzējās vietējā pašvaldībā, ka es svētdienā pārāk skaļi atkritumu tvertnē esmu izbērusi pudeles,” pirms pāris gadiem šādu gadījumu man izstāstīja paziņa, kura dzīvo Vācijā. Toreiz tikai pasmaidīju, sak, ir nu gan smalkas ausis tiem vāciešiem. Redz, pudeles par skaļām! Bet nu „vainīgo” trokšņotāju pulkam tiek pievienoti arī motobraucēji.

...Kad pirmo reizi iegāju Preses namā (1981. gada vasarā), mani fascinēja plašums, elpas brīvība un perfekcija: tā bija vieta, kur domāt, darīt, izpausties. Ar liftu uzbraucu 10. stāvā, līdz laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijai, aizgāju līdz galvenās redaktores Monikas Zīles kabinetam. Atvēru durvis, un tad arī sākās mana negaidītā, bet acīmredzot nolemtā gaita – būt par žurnālisti. Toreiz Preses nams bija jauna, moderna celtne. Tagad... Tagad zinu, ka Preses nams netiks nojaukts – kā varbūt bija domāts pirms dažiem gadiem. Preses namu pārveidos, tas dzīvos.

„Mēs tagad krājam naudu, lai nopirktu ziemai malku. Pateicoties pašvaldības pabalstam, iepirkām miltus un putraimus. Vīrs strādā pie saimniekiem, saņem algu, rudenī lēti iegādāsies kartupeļus. Jaunākā meita gatavojas iet pirmajā klasītē, puika būs jau septītajā. „Humpalās” dabūjām drēbītes, bija gluži jaunas. Par kādiem datoriem runā ministre? Par kādiem internetiem? Līdz tiem mums ir kā līdz kosmosam,” kādā nejaušā tikšanās reizē man stāsta sieviete. Viņas ģimene dzīvo laukos, viņa lūdz neizpaust savu vārdu: kaimiņi smiešoties.

„Tūrisma uzņēmējiem valdība nav palīdzējusi. Tikai darba ņēmējiem – ar dīkstāves pabalstiem. Nav jēgas četrus mēnešu bīdīt papīrus un domāt kaut kādus variantus, tā ir tikai laika nosišana. Solījumu no valdības puses bija daudz, bet tas, ko tagad saka ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV), nekur neaizķeras,” teic Latvijas lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” valdes priekšsēdētāja Asnate Ziemele.

„Virsskaņas raķete, ko patlaban rada Krievija, varētu sasniegt mērķus Savienotajās Valstīs mazāk nekā piecu minūšu laikā,” tāds apgalvojums pērn izskanēja Kremļa propagandista Dmitrija Kiseļova raidījumā „Vesti nedeļi”. „Mēs nevienam nedraudam, bet...” – raidījumā šo miera dūjas paziņojumu komentēja Kiseļovs. Tā nav vienīgā tēma: jau kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šis propagandists stāsta gan par „ukraiņu fašistu zvērībām” pret „miermīlīgajiem” krievu iebrucējiem, gan par to, kā ASV provocē Krieviju, gan par to, kā notiek „nacisma atdzimšana” Latvijā un citās Baltijas valstīs.

„Ābrams, Joske un Zāra ir ne tikai komiski tāpat kā daudzi citi lugas varoņi, bet bērnišķīgi un tādi, kuri savas problēmas galu galā var atrisināt tikai ar Silmaču saimnieces palīdzību – lai gan maigā formā, tā ir tipiska rasistiska klišeja,” savā rakstā „Kā Ābrams līgoja” apgalvo filosofs Artis Svece. Līdz Ābramam (Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” varonis) šajā rakstā vēl vajadzēja nokļūt, izbrienot cauri prātojumiem par vēsturisku pieminekļu gāšanu Amerikā un citviet pasaulē. Bet varēja nojaust, ka Sveces kungs neviļus (vai viļus?) attaisno gāzējus un demolētājus (#BlackLivesMatter), inteliģenti vijoties caur vēsturiskiem notikumiem.