Elita Veidemane / Viedokļi

Iespējams, vairāk par Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova izteikām latvieti kaitina pašmāju politiķu gļēvulība. Vešņakovs pateica tikai to, kas viņam bija jāsaka, proti, ka leģionāru piemiņas gājiens 16. martā esot «kauns Eiropai». Šādus «vērtējumus» viņam kā vēstniekam gan nepieklājas teikt, jo viņš Latvijā ir tikai īslaicīgs ciemiņš, kam nav jājaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās. Viņš arī nevarēja pateikt, ka ikvienam latvietim Latvijā ir tiesības pieminēt leģionārus, kuri cīnījās nevis par nacistu izvirzītajiem mērķiem, bet gan par komunistu piesmieto dzimteni, – lai neatkārtotos Baigais gads. Un Vešņakovs arī nezināja, ka latvietim ir tiesības pieminēt savus karavīrus tieši tad, kad viņš to vēlas, un tieši tajā vietā, kur viņš vēlas, un nedz Krievijai, nedz «kaunīgajai Eiropai» gar to nav nekādas daļas.

Biksēm buktes vēl nav paguvušas izsēdēties, taču ministru prezidents Māris Kučinskis jau paspējis mūs iepriecināt: Latvijā esot viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā, tāpēc «nākotnē būtu pakāpeniski jāievieš nodokļu korekcijas». Nē, nepadomājiet ko sliktu, Kučinska kungs negrasās apdalīt budžetu, samazinot nodokļus, tieši otrādi: «Ilgtermiņā būtu jāceļ nodokļu slogs, bet ļoti pakāpeniski, nevis tā, lai satriektu visus. Tomēr jāatceras arī par sabiedrības pretreakciju, kas nodokļu celšanas gadījumā ir diezgan liela. Kaut kādas korekcijas droši vien nākotnē būs jāveic.»

Šķidri un nepārliecinoši Rīgā, pie Raiņa pieminekļa, aizskalojās nedēļas nogales pasākums, kurā ap 60 indivīdu pauda atbalstu imigrantu uzņemšanai. Izrādās, iecere pulcināt grandiozas imigrantu atbalstītāju masas bija iniciēta daudzās Eiropas pilsētās, tostarp Rīgā. Masveidīgumu galvaspilsētā nemanīja, un diždemonstrāciju, kurā liela daļa bija ārzemnieki, rotāja, šķiet, vienīgā atpazīstamā «slavenība» – nereģistrētās organizācijas Nepilsoņu kongress valdes loceklis un latviski nacionālas valsts pretinieks Aleksandrs Giļmans. Kāds pārsteigums, tiešām.

Pēc 24. februāra publikācijas Atšķaidītā «vīriešu diena» saņēmām atbildes no VSAC filiāles Ropaži vadītājas Laimas Gornostajas un no Labklājības ministrijas.

Gluži kā negaisa mākonis ar robotām malām, ar zibeņu draudīgām plaiksnām un slēptiem dārdiem nāk Saeimas vēlēšanas. Vēl jau tālu, vēl divarpus gadi mums jāgaida līdz jaunām, cerīgām un auglīgām lietusgāzēm, kurās uzdīgs lekns politiskais zelmenis, kas pārtaps tautas labklājības druvā. Arvien ticam, ka tas tā notiks, un mūsu ticība nomirīs tikai līdz ar slotaskāta uzplaukšanu agrā rudens rītā...

«Vīriešu dienai veltīts pasākums 23. februārī pulksten 14. Pasākuma norises vieta – zāle. Atbildīgie darbinieki...» – šādu paziņojumu varēja izlasīt Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Vidzeme filiāles Ropaži mājaslapā.

Ar bezcerīgu fiasko beidzās bijušās lielpartijas Vienotība dažu valdes locekļu mēģinājums izmest no partijas divas tās biedrenes – Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni. Mēģinājums atbrīvoties no melnajām avīm acīmredzot nebija pietiekami labi sagatavots, kaut arī trīs reģionālās nodaļas un 12 Rīgas nodaļas biedri lūdza abas izslēgt no partijas par vairākuma viedokļa neievērošanu – tā šo ierosinājumu formulēja Vienotības Ētikas komisijas pārstāve Marija Balcere.

«Ja Viņķele nedabūs nekādu amatu, viņa var nenobalsot par valdību,» – tā runā politikas kuluāros, un tajos paustais nereti piepildās ar uzviju. Šis ir tas gadījums, ka tā var arī notikt. Protams, ja no ilgstoši būvēto stalažu pamata izrauj vienu dēlīti, lai arī cik tas būtu necils, stalažas var sagāzties, bet kurš tad to vēlas? Tāpēc Vienotības valdes sēdē notika – no vienas puses, savādas, no otras – pavisam saprotamas lietas.

Pēc komentāra Latvietis un viņa hotdogs, kas tika publicēts Neatkarīgajā šopirmdien, 1. februārī, Saeima saņēma Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretāra Andreja Pildegoviča vēstuli, kurā kārtējo reizi aplūkoja problēmas, kas iepriekš bija radušās sakarā ar piekļuvi ES – ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) nolīguma dokumentiem.

«Rinkēviča kungs ar šo līgumu jau gadiem nēsājas apkārt, tā ir viena no viņa prioritātēm,» skaidro kāds valdībai tuvs indivīds, kas nevēlas sevi publiskot. Iespējams, viņš iespaidojas no slepenības, kas šobrīd apvij minēto dokumentu. Runa ir par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu (TTIP), kuru ES un ASV vīkšās parakstīt jau kopš 2013. gada – skaisti runājot, tas ir savstarpējās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgums, kas stiprināšot ES, tostarp arī Latvijas, lomu pasaulē, jo «Eiropas Savienībai un ASV, neraugoties uz visām atšķirībām, ir kopīgas pamatvērtības – demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, tiesiskais regulējums savu pilsoņu un vides aizsardzībai»

Atrodos Siguldas Valsts ģimnāzijas vecāko klašu audzēkņu vidū. Viņiem tā ir audzināšanas stunda, man – tikšanās ar jauniem cilvēkiem, kam Atmoda un barikādes šķiet kā pasaka, kuru viņu vecāki bērnībā par maz viņiem stāstījuši, kaut arī gandrīz visi bijuši uz barikādēm: roku paceļ teju visi audzēkņi, kad viņiem tiek vaicāts, vai vecāki piedalījušies 1991. gada janvāra barikāžu notikumos. Atmoda šiem jauniešiem ir tikpat sena pasaka kā teiksma par Lāčplēsi: atšķirība vien tā, ka Spīdola un Laimdota nestāv viņu acu priekšā, ar viņiem sarunājas cits, pilnīgi reāls un «aptaustāms» pasaku tēls, kas nācis no laikiem, kad viņu vēl nebija pasaulē.

Pēc pozām, kurās nostājušās šobrīd valdošās partijas, var secināt, ka patiesībā neviens nekādu valdību veidot negrasās: vienai partijai kāja uz «sarkanās līnijas», otra atsakās atbalstīt valdību ar «rižo lapsu», trešā piedraud, ka nepiedalīsies tādā valdībā, kurā nebūs otrās partijas, tad savukārt no pirmās partijas atšķēlies kreiso liberāļu sešnieks skraida pie trešās partijas, lai izlūgtos ministra amatu, jo citādi neatbalstīs tās premjera amata kandidātu, bet tajā laikā otrā partija cīkstas ar pirmo – kurai pienāksies lielāka bļoda uz saimes galda... Un tā tālāk.

«Es noteikti atkal ietu uz barikādēm, ja vajadzētu aizstāvēt Latviju un tās brīvību,» teic kāds kungs. Bet pēc klusuma mirkļa piebilst: «Protams, es neaizstāvētu tādus politiķus, kādi šodien pie stūres.

«Zini, taksisti sarunājoties teica – ka tik Solvita nebūtu premjerministre, pats dzirdēju,» gadumijas virtuves sarunu šovā brīdinoši noteica kāds politikas vērotājs. Nu, ja pat taksisti satraucas par to, kas notiks, ja Solvita dabūs valdības ruļļus savās rokās, tad lieta ir pavisam nopietna. Tā kā bija jau aptaujāti viņļaužu dārznieki, direktoru padomes rakstveži un kaut kādas tur ministrijas manteļu padevēji, bilde, kā mēdz teikt, rādījās gluži klāra: neviens, atkārtoju – neviens! – nevēlējās Solvitu par valdības vadītāju. Taksisti kļuva par nevēlēšanās kausa pēdējo pilienu, un protests pret, tautas vārdiem runājot, «rižo lapsu» vēlās pāri malām, duļķojot līdz tam brīdim kristāldzidro politikas notekūdeni.

Kaut kur augstu debesīs ir paslēpies sniegs. Aizmigusī zeme bez sniega nespēj atspoguļot gaismu, kas mums tik nepieciešama. Vien šaura un zema saules švīka mirklīgi uzplaiksnī virs horizonta, lai atkal nogrimtu pēcpusdienas tumsā. Neko mēs tik ļoti negaidām kā gaismas atgriešanos. Saulgrieži nāk kā atpestīšana, kas ik dienu iepilina vienu gaismas lāsi mūsu dzīvošanas kausā. Bet ko darīt mums, kamēr kauss vēl tukšs?

«Mēs sen esam aizmirsuši komuņaku totālā deficīta laikus; nu nopērkams ir viss – no apenēm līdz deputātiem. Vienīgais deficīts – valsts budžetā.» Tas ir komentārs pie kārtējā raksta par tā dēvētajiem «Krauzes grozījumiem», kas paver durvis Krievijas propagandas brīvai ieplūšanai Latvijas radio telpā, mazinot valsts drošību. Armands Krauze, ZZS frakcijas deputāts un partijas valdes priekšsēdētājs, šoruden steidzamības kārtā rosināja glābt vairākas krieviski runājošas radiostacijas no pārejas uz apraidi latviešu valodā, kam būtu jānotiek 2016. gada 1. janvārī.

Laikā, kad divpadsmitos vēl tumšs, bet divos jau tumšs, īsti iederas ziņas par islāmistiem, kas draud, ka visi mirs – sākšoties karš pret Rietumiem, izmantojot masu iznīcināšanas ieročus.

«Stipra un pārtikusi Latvija» – tāda būšot vienas paneļdiskusijas tēma, kura taps šķetināta partijas Vienotība kongresā, kas notiks sestdien. Pieteikums izklausās pēc nezinātniskās fantastikas pulciņa pusaudžu sadomātas pasaciņas, izspēlējot dažādas lomu spēles. Piemēram, Makšķernieki duļķainajos Saeimas vēlēšanu ūdeņos vai Kā izsmelt ķīseļa upes, sēžot uz biezputras kalniem. Pēdējā laikā gan daudz aktuālāka kļuvusi spēle Es neko nezinu, es biju Ķīnā. Bet stiprā un pārtikusī Latvija gaidīt gaida vairs tikai to: lai vienotībnieki parāda gaišo ceļu uz Latvijas simtgadi. Tieši tam būšot veltīts kongress.

«Tā, un ko jūs panācāt ar savu streiku? Problēmas ir atrisinātas? Vismaz tās kāds gatavojas risināt?... Ak, nē? Man gan liekas, ka tā piektdiena bija viena laba brīvdiena skolēniem, bet jums no tā jēgas nekādas. Tādi «streiki» ir ākstīšanās! Vot, ja jūs streikotu nedēļu, izvirzot konkrētas prasības, un neatkāptos ne par soli, tad tā mūsu valdošie beidzot saprastu, ka tiešām ir ziepes. Un tad varbūt kaut kas mainītos. Bet arī tikai – varbūt,» no augstākajiem toņiem pārejot uz zemākajiem, tāda bija telefonsaruna, ko dzirdēja lielveikala apmeklētāji, kas atradās tuvumā kareivīgajai, taisnprātīgajai sievietei.

«Ja terorisma metodoloģija būtu krievu garā, tad minētās latviešu masmediju redakcijas jau mirtu savās asinīs uz baltā sniega, izteiksmīgi atgādinot sapuvušos latviešu etnokrātijas augļus valsts karoga krāsās, ar ko tā piesedzas.

«Vai zināt, kas ir Lāčplēša diena?» – šis jautājums jau ir kļuvis tik novazāts, ka tā pieminēšana 11. novembra gaidās liecina par bezgaumību. Atstāsim to pirmziemniekiem kā svarīgu darbu: pajautāt vecākiem un skolotājiem – Lāčplēša dienā svinam zvēru dresētāja dienu, Melnā bruņinieka dzelmē nostumšanas dienu vai tomēr Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. Gribas, lai mēs nonākam pie izpratnes, ka 11. novembris ir tikpat pašsaprotama svinamdiena kā Ziemsvētki vai Jāņi un ka nav vēl un vēlreiz jāskaidro nezinīšiem, kam mēs liekam svecītes Daugavmalā.

Vai jums galva nesāp? Šādu jautājumu uzdod pilnīgs nezinātājs – cilvēkam, kas ikdienu pavada kā cienīts un godāts ministrs. Nē, nesāp. Nu, jauki, vismaz viens cilvēks laimīgs. Bet varbūt vairāk. Jo nav dzirdēts, ka mūsu valdībā kāds ministrs sūdzētos par galvassāpēm. Iespējams, tām nav pamata. Taču būtisks ir cits jautājums.