Laikā, kad divpadsmitos vēl tumšs, bet divos jau tumšs, īsti iederas ziņas par islāmistiem, kas draud, ka visi mirs – sākšoties karš pret Rietumiem, izmantojot masu iznīcināšanas ieročus.
Adventa laika otrā svecīte diez ko gaišāku šo tumsu nedara. Un optimistiskais atzinums, ka «teroristi par mums neinteresējas», arī ne. Tumsas laikam piemēroti iezīmējas arī nelegālo imigrantu arvien pieaugošā, draudīgā problēma, kuru velkomisti (Refugees, Welcome!) nu nekādi nevēlas saistīt ar terorisma draudiem. Tas daudzās ES valstīs esot aizliegtais temats. Sevišķi Vācijā, kuru, pateicoties dāsnajiem sociālajiem pabalstiem, pēdējā laikā pārplūdinājuši imigrantu tūkstoši, sasniedzot jau vairāk nekā miljonu cilvēku.
Nule režisors Alvis Hermanis pametis darbu teātrī Thalia Theater Hamburgā, to skaidrojot ar savu protestu pret Vācijas pārlieko atvērtību imigrantiem: iepriekšminētās valsts imigrācijas politika apdraud Eiropu, jo tajā netraucēti var iekļūt teroristi. Hermanis uzskata, ka, lai arī ne visi bēgļi ir teroristi, visi teroristi bijuši bēgļi vai viņu bērni. Nu, skaidrāk nav iespējams pateikt. Taču slimīgais politkorektums neļauj par to atklāti runāt, un to var atļauties tikai cilvēki, kuriem pietiek drosmes. Par iemesliem, kāpēc viņš pamet darbu teātrī, Hermanis stāsta skaidri: teātra cilvēki ir ļoti politizēti, viņi «ne tikai visu laiku taisa izrādes par šo [bēgļu uzņemšanas] ideju, bet viņiem ir arī speciāls centrs – restorāns un kafejnīca, kur viņi par tiem bēgļiem visādi rūpējas un naudu vāc, viņi ir milzīgas summas savākuši; vārdu sakot, viņi ir pilnīgi pārņemti ar šo entuziasmu». Hermanis atzīstas, ka, būdams septiņu bērnu tēvs, nevēlas dzīvot vēl vienā potenciāli bīstamā pilsētā. «Mēs zinām, ka pat Vācijas valdība mainīja bēgļu politiku pēc Parīzes traģēdijas. Tātad cena, kas tika samaksāta, lai beidzot atzītu saikni starp imigrācijas politiku un terorismu, bija 132 jaunu cilvēku nāve Parīzē,» teic Hermanis un piebilst: «Vai Vācijā saistīt imigrāciju un terorismu aizvien vēl ir tabu?»
Izskatās, ka ne tikai Vācijā vien. Neviens Latvijas politiķis neuzdrošinās atzīt nelegālās imigrācijas saistību ar terorismu. Nez, kāpēc? Tāpēc, ka Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers joprojām aizstāv pretrunīgi vērtēto Eiropas Savienības (ES) bēgļu pārvietošanas programmu, paziņojot, ka saistībā ar teroristu uzbrukumiem Parīzē nav nepieciešams pilnīgi pārskatīt bloka bēgļu politiku. Junkers ir pārliecināts, ka «tie, kuri organizēja un pastrādāja šos uzbrukumus, ir tie paši cilvēki, no kuriem bēgļi bēg, un ne otrādi». Savādi, tomēr ļoti daudziem cilvēkiem šķiet pavisam citādi, proti: tie jauno vīriešu tūkstoši, kuri trobelē uz ES valstu robežām, bļaudami Open or die! (Atver vai mirsti! – angļu val.), nemaz neizskatās pēc miermīlīgiem un patvērumu lūdzošiem bēgļiem, bet gan pēc potenciāliem teroristiem. Šķiet, tā domā arī Hermanis.
Protams, šāda viņa atklāsme ir negants trieciens velkomistiem, sorosīdiem un citām neoliberāļu pabirām, kas pirms tam, Hermani ieraugot, no sajūsmas nespēja pat lāga paelpot. Šādu soli pabiras patlaban uzskata par ideālu nodevību, tviterī viņu sākot dēvēt par «ģibilu» (acīmredzot no vārda «debils») un «cilvēciņu, kas saspiedis galvu». Skaidrs, Hermanis ir tāds un šitāds, gana augstprātīgs un pietiekami snobisks pret tiem, uz kuriem viņš lūkojas no saviem skatu torņiem. Bet to, ka viņš faktiski izteicis Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas domas, nevar noliegt. Un sorosiskā elite patlaban ir šokā un aizvainojumā par šādu Hermaņa nolaišanos līdz vienkāršajam vairākumam. Lūk, zīmīgs citāts no sociālajiem tīkliem: «Tie, kurus Hermanis savulaik apsauca par lumpeņiem, tagad ir starā par Hermani.» Loģiski secinot, sanāk, ka pret nelegālajiem imigrantiem uzstājas tikai «lumpeņi». Tā, lūk, dārgais vairākums!
Daudziem Vācijā un citās Eiropas lielvalstīs dzīvojošajiem latviešiem, patiesību sakot, ir pazudis tas komforta spilventiņš, uz kura viņi tik ērti sēdēja, cerot, ka tā tas būs mūžīgi. Komfortu izārdīja aplamā un bezatbildīgā ES politika imigrantu jautājumā. Nu būs jāatgriežas pagaidām vēl mierīgajā Latvijā. Par to, protams, varētu pavīpsnāt, taču situācija ir daudz nopietnāka: arī mūsu nomales komforta spilvens nav tik drošs, kā izskatās. Alvis Hermanis to lieku reizi ir apstiprinājis.